Turpinājums1. Umbrijas senkultūras
Umbrijas teritorijā ir izdalītas vairākas senkultūras, kas raksturo umbru dzīves veidu, materiālo kultūru, mākslu.
Lengelas senkultūra - epipaleolita, mezolita, neolita (akmens laikmeta sadaļa) un eneolita (vara, zelta, sudraba un svina laikmets) senkultūra Dienvidu Eiropā (11. - 6. g. tk p. m. ē.). Nosaukta pēc pirmās atrašanas vietas - Lengelas (Lengyel) ciema. Izplatīta Vidus un Rieteņa Eiropas dienvidu daļā (Austrijā, Šveicē, Albānijā, Bosnijā, Hercogovinā, Serbijā, Francijas dienvidu provincēs, Ibērijā, Itālijā, Sicīlijas, Maltas, Sardīnijas, Korsikas, Elbas un Lipāru salās), kā arī Ziemeļa Āfrikā (Vidusjūras Tunisijas un Alžīrijas piekrastē).
Apenīnu senkultūra bija izplatīta Apenīnu kalnu ielejās kopš neolita (7. g. tk beigas p. m. ē. - 6. g. tk sākums p. m. ē.), sasniedza plaukumu 2. g. tk p. m. ē. A. Mongaits uzskata Apenīnu senkultūru par Lengelas senkultūras un Šasē senkultūras paveidu.
Remedello keramikas senkultūras (6. - 1. g. tk p. m. ē.) novads ietilpa Apenīnu senkultūras apgabala Toskānas provincē un Umbrijas provinces rieteņa gala Arno upes baseinā, Tigras augšteces apvidū, Po upes kreisā krasta lejteces pieteku novadā, kalnu līdzenumos, purvainēs.
Lombardijas Polādas keramikas senkultūras (5500. - 600. g. p. m. ē.) novads Po upes kreisā krasta pieteku baseinā. Patiesībā ietilpa Remedello keramikas novadā, bet bija savdabīgāka keramika, kas izcēlās ar spirālveida gravējumiem, kuri bija aizkrāsoti balti uz sarkana, dzeltena vai melna pamata - krāsotas māla masas visam traukam vai lentām, kā arī ar tāda paša veida vertikāli novilktām līnijām izsaukuma zīmes formā un dažādā garumā, kas kombinētas ar šaurleņķa trīsstūriem, kam smailes virzītas uz leju; olveida krūzes ar platām, lielām, izliektām osām, sašaurinātu kaklu un ar slaidu renes veida snīpi.
Otra atšķirība - kopienu apmetnēs atrastas pirmās umbu saktas, pirmie bronzas lemeši, ratu apkalumi, zirglietas, kas norāda uz kopību ar Austrijas un Šveices umbriem, kur bronzas senlietas bija vēl agrākas. Trešā pazīme - terramaru vietā bija pāļu būves upēs un ezeros.
Auklas keramikas senkultūra ir radusies Umbrijā un izplatījusies visā Eiropā, bet tā kā atšķirību, izņemot auklas rakstus uz traukiem, no Apenīnu senkultūras nebija, tad domā, ka pamata iedzīvotāji bija umbru totēmiskās aitu ganu sīkuļu un kazu ganu sīkānu ciltis, kas apdzīvoja novadus Tibras upes lejtecēs, pussalas vidienes un dienvidu plakankalnes, Sicīlijas un citas salas, tagadējās Lībijas teritoriju Āfrikā (526).
Villanovas senkultūra - bronzas laikmeta un agrā dzelzs laikmeta senkultūra Ziemeļa Umbrijā, kur pirmo reizi Eiropā parādījās dzelzs kalumi.
66. attēls. Vidus un Dienvidu Eiropas auklas keramikas paraugi (191).
Piltuves kausu senkultūra - eneolita un bronzas laikmeta senkultūra (4500. - 1700. g. p. m. ē.) Dienvideiropā, sevišķi Šveicē, Austrijā, Donavas un Reinas ūdensšķirtnē, arī Britu salās, Spānijas Vidusjūras piekrastes rajonos, Ronas lejteces un deltas apvidū, Vācas galā un citās vietās kā Auklas keramikas senkultūras sastāvdaļa (526).
Šasē senkultūra (4. - 3 g. tk p. m. ē.) - bronzas laikmeta senkultūra Francijas dienvidu provincēs, Vidusjūras piekrastē starp Pireneju un Apenīnu pussalu, Itālijā kā Terramaru senkultūras paveids. Nosaukta pēc Šasē ciemata Francijā. Tur dzīvoja ligūru ciltis.
Hatvanas senkultūra - bronzas un dzelzs laikmeta (45. - 8. gs. p. m. ē.) senkultūra Zaāles upes baseinā, senajā epipaleolita apmetņu teritorijā, kurā bronzas laikmetā iegāja sembru, rūtu un pelasgu Altheimas, Mondzē un Vučedolas tā paša laika senkultūras. Tā izcēlās ar savdabīgu, daudzveidīgu keramiku. Tur ir bijusi illīru teritorija, jo illīru kultūra bija gandrīz vienāda ar pelasgu kultūru.
Altheimas, Mondzē un Vučedolas senkultūras apgabalu izdalīja A.Mongaits pēc šo atsevišķo, bronzas un dzelzs laikmetu (5200. - 800. g. p. m. ē.) agrāk izdalīto atsevišķo senkultūru kopīgajām iezīmēm (526).
Šajā apgabalā atradās bronzas un dzelzs ieguves vietas, sākotnējās pāļu pilsētiņas. Vēlāk bija izplatīta aukliņas keramika un slīpētie krama laivascirvji, kad tos vēl nepazina Baltijas, Vācas gala, Skandināvijas un Austrumeiropas ciltis, kā arī tā sauktā kurgānu senkultūra pirms tās parādīšanās Austrumeiropā, bedres kapu senkultūra, uzkalniņu uguns kapu. No šejienes sākās Halštates un Latenas senkultūra (191).
Tātad kurgānu jeb svētkalnu senkultūras, Auklas keramikas, Laivascirvju un citu pazīstamu, plaši izplatītu senkultūru sākums ir jāmeklē Umbrijā, nevis Melnās jūras piekrastē, ko apstiprina radiokarbona mērījumi. Šajā novadā iegāja Austrija, Šveice, Istrija, Kraina, Krocja, Albānija, Dalmacija, salas Adrijas jūrā, Tirole, Polādas senkultūras novads (526).
Terramaru122 senkultūra bija Apenīnu senkultūras un pazīstamo pāļu pilsētiņu senkultūras jaukts paveids, kurš bija izplatīts pēc 2. g. tk p. m. ē. Ziemeļa Itālijā, biežāk - Tīrēnu jūras piekrastē. Terramares uzskata par tīrēnu - Pelasgijas Mazāzijas koloniju bēgļu un pārceļotāju atstātiem arheoloģiskajiem pieminekļiem, kaut gan tam nav nekādu pierādījumu ne arheoloģijā, ne senrakstos.
Lauzices (Zarubincu) jeb urnu kapulauku senkultūra - bronzas laikmeta noslēguma un Halštates senkultūras laikmeta (13. - 8. gs p. m. ē.) parādība. Raksturoja līdzenumu un nelielu uzkalniņu skeletu un urnu kapu lauki pie kopienu apdzīvotajām teritorijām. Sākums meklējams burtu galā, tad Melno kalnu novadā (13. gs p. m. ē.), Itālijā, Vācas galā, Sindas senkultūras apgabalā (12. gs p. m. ē.). Būtībā tie bija zemi uzkalniņu skeletu vai pelnu urnu apbedījumi.
Pantalikas senkultūra (11. - 10. gs p. m. ē.) izdalīta kā Kastelučo senkultūras vēlā bronzas laikmeta varietāte Sicīlijas Milaco provincē, Pantellerijas salā (Tunisas jūras šaurumā) un dažās Lipāru salās pēc 33 apaļām akmens krāvuma mītņu vai piļu drupām, kurās atrastas Mikēnu, Santorinas un citu pelasgu senkultūru senlietas, kālab šīs vietas uzskata par helēņu vai pelasgu kolonijām, kas ir visai interesants secinājums, jo tādā gadījumā to radījušas no dzimtenes aizceļojušās pelasgu jūras braucēju dzimtas, kuras glābās no ahijavu iebrukuma, ieradās reizē ar tīrēniem un ettruskiem.
Vislielākās pilsdrupas (37,5 x 11,5 m) tika atklātas Sicīlijā pie Pantelekas ciemata, kurās atrada sīkas bronzas statuetes un krāšņus traukus, arī minētās ūdens nešanas krūkas ar krāšņiem rotājumiem, bronzas un sudraba rokas sprādzes, fajansa krelles, kādas taisīja Ēģiptē, krāšņi zobeni, kādi atrasti Šveicē un Austrijā.
Galasekas senkultūra - dzelzs laikmeta senkultūra Umbrijā, kas bija izplatīta Lombardijā, Pjemontā un Tesinas kantonā Šveicē. Nosaukta pēc Galasekas apdzīvotās vietas Madžores ezera dienvidu piekrastē, kur iztek Tičino upe.
Bedru kapu senkultūra (tombes & fosse; fossa grave culture; 9. - 8. gs p. m. ē.) bija izplatīta Kampaņas un Kalabrijas provincē kā Villanovas senkultūras pēdējās fāzes Toskānas un Lacijas pieminekļu grupas atsevišķs variants. Skeletkapi - lielas bedres, kas pārsegtas ar platām akmens plāksnēm, dažās vietās nelielas klintīs izcirstas kameras ar akmens plāksnes durvīm.
Inventārs - reti sastopami māla trauki, dzelzs saktas, šķēpa uzgaļi, ķelti (kara cirvji ar dobju pieti (muftas cirvji) un rotājumiem), dunči, kuri sastapti ļoti reti. Mirušie guldīti uz muguras, ievērojot orientāciju, kā tas bija pieņemts baltiem.
Estes senkultūra bija izplatīta Ziemeļitālijā, rajonā starp Minčo un Livences upēm Villanovas senkultūras perioda beigās un Golosekas senkultūras periodā. Nosakta pēc Estes pilsētas, kura atrodas Adižas (Atestis) upes piekrastē. Estes senkultūru uzskata par Umbrijā venetu cilts senkultūru. Vai viņi bija ienācēji, piederēja umbru illiru vai oskumbru cilšu grupai, paliek nenoskaidrots, bet tas gan ir zināms, ka Vislas veneti dzīvoja Sembrijā kopš 20. gs. p. m. ē.
Picenas jeb Novillaras senkultūra Itālijas Markes un Abrucas (antīkajos laikos - Picenas, Umbrijas un Samiumas) apgabalos pastāvēja 9. - 3. gs p. m. ē., bija pēdējā pirmsromas senkultūra.
Halštates senkultūra - dzelzs laikmeta sākuma senkultūra Eiropā (10. - 5. gs p. m. ē.), kura ir nākusi no Umbrijas, nosaukta pēc Halštates kapulauka Austrijas dienvidrieteņa galā, kur atrastas arī pirmās zelta, sudraba, bronzas ieguves šahtas, metālu kausētavas un kalves.
Halštates senkultūra būtībā bija tā pati pazīstamā Ķeltu senkultūra, jo tās izplatība sakrita ar Pelasgijas un Umbrijas iznīcināšanas laiku (526).
Latenas senkultūra bija viena no tipiskākajām dzelzs laikmeta senkultūrām Eiropā, kas raksturoja pirmo pilskalnu celtniecību cīņai pret Romas ekspansiju.