Latenas senkultūra

Latenas senkultūra (10. gs p .m. ē. - 1. gs m. ē.) bija izplatīta visā Eiropā, bet atklāta augstā svētkalna vietā celtā Latenas apdzīvotās vietas (La Tėne) pilskalnā Šveicē, pēc tam - Austrijā, Ziemeļitālijā, Če­hijā, Ungārijā, Polijā, Prūsijā, nākamo slāvu zemēs, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā un citās vietās tajā laikā, kad Pelasgija bija iznīcināta, tās liktenis draudēja umbriem un citām baltu ciltīm, kad radās nepiecieša­mība aizstāvēties.

Latenas senkultūras galvenā pazīme bija pilskalni, kuru celtniecības sākums nebūt nebija umbru prioritāte - tādus pilskalnus ar plašiem apakšzemes dolmeniem atklāja Pelasgijā, Anatolijas pussalā, Bulgārijā un Maķedonijā, kuri celti jau 14. gs p. m. ē. (526), tātad 400 gadus pirms Latenu pilskalna, jo tajā laikā sākās pirmie ahajavu iebrukumi Pelasgijā, kuri, acīm redzot, sasniedza Donavu. 

Latenas pilskalnā tika atsegtas apakšzemes zāles, noliktavas, katakombas, kurās atrada vairāk par 2500 Halštates senkultūrai raksturīgu senlietu.

Pārējos Latenas senkultūras pilskalnos apakšzemes būves nebija tik varenas, bieži vien to nebija pavisam, senlietu atrada maz, bet senlietu raksturs visur saglabājās vienāds. Visā milzīgajā Latenas senkultūras apgabalā tika atrasti Raganu "kurgāni" ar dažādām sarežģītām akmens bluķu konstrukcijām un salikumiem. Tādi "kurgāni" pastāvēja kopš zemkopības senkultūras sākuma, kas visās klimatiskajās un ainavu zonās nesākās vienlaicīgi klimata un dabas apstākļu atšķirību dēļ, tāpēc tos nevar uzskatīt par tipisku Latenas senkultūras pazīmi, jo ne jau visur pilis cēla svētkalnos.