Lengelas senkultūra

Lengelas senkultūru raksturoja plašas pāļu apmetnes (mītnes) ezeros Šveicē, Austrijā, Itālijā, Hercogovinā, Bosnijā, Serbijā, Albānijā, līdz 20 ha plaši pāļu ciemati upju un ezeru piekrastēs, piemēram, Asodes ciemats - 20 ha, Šē kopienas ciemats - 4 ha.

Sauszemes apmetnēs bija puspagraba taisnstūrainas stāvbaļķu mītnes (5 x 6 m un lielākas) ar mālu kleķa pildījumu starp baļķiem, divpusēji slīpiem jumtiem, kuru spāru galus nostiprināja zemē. Neolita beigās mītņu puspagrabu bedres raka 0,5 - 1,2 m dziļas. Gar malām ieraka 2,5 - 3 m garus stāvbaļķus 0,5 m atstatumos. Pāri pārsedza divpusēji slīpi sastiprinātas spāres tā, ka to galus varēja ierakt zemē. Vienu mājas augšgalu atstāja vaļā, bet pretējā mājas galā atkal novietoja slīpās spāres tā, ka sānu spāru savienojumi atradās augstāk un veidoja kaut ko līdzīgu lūkai. Vēl pārsedza griestu baļķus. Tad no iekšpuses un ārpuses brīvās spraugas aizmūrēja ar jēlķieģeļu klučiem, kuru masā iejauca smiltis, kapātus zāles stiebrus jeb salmus, asinis un putnu olas. Iekšējās sienas nolīdzināja un noklāja ar apdedzinātu māla rūtu plāksnēm, kuru masai bija tāds pats sastāvs kā jēlķieģeļiem. Apdedzinot organiskās vielas izdega, kālab rūtas bija porainas, labi sargāja siltumu. Uz iekšējās apdares rūtām un jēlķieģeļiem iepriekš bija uzzīmētas glezniņas - medību ainas, cilvēciņi, zvēriņi, ģeometriskas figūras, kuras tika veidotas kā mozaīkas, jo tika saliktas pa daļām. Spraugas aizzieda, rūtas salipināja, sastiprināja ar minēto māla masu. Māla masai ne reti pievienoja kādu minerālo krāsu, piemēram, sarkanu, baltu, zaļganu, iejauca maltus kalnu kristālus, maltas gliemežnīcas. Zīmējumus dažās vietās veidoja no izlasītiem krāsotiem oļiem, gliemežnīcām, krāsainu akmeņu atsijātām lauskām kā mozaīku.

Apmetnēs tika atrasti Svīdru tipa bultu un šķēpu krama uzgaļi; kaula žebērkļi, kaula un raga dūrescirvji, kasīkļi, gludekļi, naži, karotes, šķēpu gali un citi rīki; primitīvi, rupji, piciņām salipināti, koniski māla vārāmie podi jeb kunhas ar pirkstu iespiedumu un ķemmīšu krustu šķērsu švīkājumiem pa visu kunhas ārējo virsmu. Kopš 5. g. tk vidus p. m. ē. māla trauki kļuva arvien krāšņāki. Agri pārgāja uz lentas tehnoloģiju. Dažiem traukiem bija sarkanas un melnas joslas augšpusē gar vainadziņu jeb atloku, aukliņas raksti. Pierādīts, ka aukliņas keramiku izgudroja umbri (205).

Līdz 7. g. tk p. m. ē. medīja lielos un kažokādu dzīvniekus - taurus, bizonus, meža zirgus, briežus, lāčus, kazas un arharus (aitu priekštečus), vilkus, veprus, bebrus, caunas, vāveres, arī ūdensputnus, ezeros un upēs šāva ar kaula bultām, dūra ar kaula dunčiem nūjas galā zvērus mežā un ar žebērkļiem saldūdens zivis, kuru zvīņas tika atrastas apmetnēs lielām kaudzēm. Kopš 8. g. tk p. m. ē. pieradināja taurus, zirgus, suņus un Eiropas īsspalvainos meža kaķus (Felis silvestris bieti), kuru kauli ir atrasti visās umbru apmetnēs. Kopš 7. g. tk p. m. ē. visās umbru apmetņu atkritumu bedrēs mājlopu kaulu (tauru govju un vēršu, zirgu, aitu, kazu, suņu, kaķu) bija jau 38 - 57 % no kaulu kopskaita. Tātad lopkopība bija sasniegusi augstu uzplaukumu. Kopš 7. g. tk beigām p. m. ē. sākās arī primitīvā nūjas zemkopība, rudzu, auzu, miežu, lēcu un griķu iekopšana, jo mītņu vietās tika atrasti iekoptu rudzu, miežu, auzu, zirņu, lēcu, prosas graudi, linsēklas. Kopš 4. g. tk vidus p. m. ē. Alpos ieguva umbru bronzu ar rūdā sastopamajām dabīgajām piedevām - varu, svinu, dzelzi, titānu, zeltu, sudrabu, molibdēnu, mangānu, kas šo kausējumu padarīja ļoti cietu, kā arī kausēja stiklu, kuru izmantoja logu aizstiklošanai, rotām, kasīkļiem, nažiem, pirmajiem stikla spoguļiem. Saglabājās vākšana. Vāca meža ābolus, plūmes, olīvas, aprikozes, meža vīnogas un citas meža ogas, meža bišu un pļavu kameņu medu un vasku. Vasku izmantoja gaismekļos, krama nazīšu stiprināšanai kaula sirpjos un dažādiem aizzieķējumiem. Vāca arī zemesriekstus, ezerriekstus, riekstkoku un lazdu riekstus, sēnes, ēdamas saknes, lapas, ārstniecības, smaržu un krāsošanas augus, dabīgās melnās, sarkanās un zaļās minerālās krāsvielas (191).

 

65. attēls. Lengelas senkultūras raga un kaula senlietas (191).