Villanovas senkultūras īpatnība - pelnu urnas izgatavotas no bronzas un dzelzs. Tā, piemēram, Albānijas kalnos atrada dzelzs urnu, kura bija izkalta apaļas mājiņas izskatā, pat ar atveramām durtiņām. Emīlijas kapulaukā bija mājiņas formas urnas ar diviem stāviem: apakšā iebēra nelaiķa pelnus, augšā nolika ceļamaizi kādā traukā.
Apmetņu vietās atrada daudz, dažādas formas saktu, spraužamadatu, kakla riņķu, bārdas skujamo nažu, aitu cērpjamo dzirkļu, pietes cirvju, kuri bija līdzīgi mūsdienu cirvjiem, sirpju, dažādas formas nažu, krāšņu dunču, bronzas trauku, arkla lemešu, ratu riteņu apkalumu, iejūga detaļu - iemauktu riņķi un rotājumi, streņģu piesiešanas riņķi un kāši ratiem, ragavām.
Ziemeļa Itālijā un Šveicē bija izplatītas pudeļveida, ar dedzinātiem ķieģeļiem izmūrētas apakšzemes akas, kurās bija 20 - 30 un vairāk metāla un keramikas pelnu urnas, bet Apenīnu kalnos un citās vietās Itālijā bija izplatītas akmens mūra cilindriskās, kvadrātiskās, olveida akas ar nišām, kurās atrada skeletus.
Tā kā citādu atšķirību no pazīstamās Apenīnu senkultūras nebija, tad domā, ka pamata iedzīvotāji bija umbru totēmiskās ciltis sīkuļi un sīkāni (526).
Taču tam visam blakus arvien vēl bija akmeņkaļu darbnīcas, lietoja bultu un šķēpu krama uzgaļus. Šīm darbnīcām blakus atradās citas darbnīcas. Podniekiem bija katram savs rokraksts, bet kopīgs stils, kopīgas modes izpausmes (89;191).
Zinātnieki S.Seflunds, G. fon Merhards, L.Bernabo Breā, P.Proni un citi bija pārliecināti, ka " metālu urnu kapulauki bija reliģiozas idejas izpaudums, bet nekādi nesaistījās ar etniskām pārmaiņām, tautu migrāciju, ekspansiju vai asimilāciju, kas bija plaši izplatīta Eiropas ciltīs, kuras pēc senrakstiem bija vienveidīgas izskatā, ticējumos, senkultūrās, izpaudās kā stadiāla un konverģenti izveidojusies senkultūra, neatkarīga no atsevišķu novadu neievērojamām savdabībām un niansēm" (526), kaut gan H.Hankens uzskatīja, ka tās bija migrācijas sekas tam, ka Pelasgiju 11. gs p. m. ē. pakļāva ahajavi.
Septiņdesmitajos gados Villanovas senkultūras kapulaukus atklāja visā Itālijā, Sicīlijā un Liparu salās, Albānijā un Maķedonijā. Izrādījās, ka tā, izņemot pudeļaku apbedīšanas kameras, citādi bija līdzīga Latenu un Halštates senkultūrām, jo arī Villanovas senkultūras apmetnes bija nocietinātas, bija uzcelti daudzi pilskalni, kā, piemēram, četri Romas provinces pilskalni, kas liecināja par ekspansijas draudiem.