Zarubincu (Lauzices, Lužices,

Zvankausu kapu) senkultūra

Zarubincu senkultūra ieguva savu nosaukumu no Zarubincu ciemata vārda, kurš atrodas pret dienvidiem no Kijevas, lejiešu un sindu kontakta zonā, bet agrāk tā tika atklāta Lauzicē un Polijā.

Ciematu teritorijās atklāja senus uzkalniņu uguns kapus ar tādām antropomorfām pelnu urnām, kādas atrastas visā Milogradas senkultūras teritorijā. Savulaik Polijā tika izdalīta Zvankausu kapu senkultūra (191), kuru krievu valodā rakstošie arheologi pielīdzināja Zvankausu keramikas senkultūrai un abas kopā nosauca par Zarubincu senkultūru pēc atrašanas vietas Ukrainā. Taču līdzīgus pieminekļus atklāja ne tikai Polijā un Ukrainā, bet arī augšminētajā starpcilšu teritorijā, sevišķi Smoļenskas apgabala Sindas kreisā krasta novados un Dienvidmaskavijā. Turklāt Zarubincu senkultūrā bija pārstāvētas guļbaļķu konstrukcijas zem uzbērumiem, kas nebija nekas cits, kā svētkalnu būves (494)

Arheologs S.Sedovs (495) šo senkultūru sauca par slāvu cilšu kriviču senkultūru, piesaukdams A.Narcova 1890.- 1905. g. publicējumus, kurus Prāgas profesors L. Niderle asi kritizēja par vēstures sagrozīšanu un pierādīja, ka tā sauktajās slāvu zemēs slāvu nebija (191).

M.Gimbutiene (Gimbutas) Zarubincu senkultūru piedēvēja senprūšu ciltij galindiem (449), kaut gan galindi nebija senprūši, bet gan patstāvīga cilts, kas runāja zemgaļiem līdzīgā dialektā, turklāt Zarubincu (keramikas) senkultūra bija izplatīta ārpus senprūšu apdzīvotajām teritorijām, arī Zaales upes augštecē Vācas galā, kur dzīvoja sembri.Tā kā vajadzēja rast kompromisu šādai uzskatu daudzveidībai, tad tika izvirzīta hipotēze par skitu un kimbru padzītajiem galindiem, kuri esot nonākuši zarubincu senkultūras izplatības teritorijā kā senslāvu emigranti no Polijas (462). Ir nu gan izdomas bagāti cilvēki!

Taču lietuviešu izcelsmes pazīstamajai arheoloģei M.Gimbutienei tie bija trešā ekspansijas viļņa indoeiropieši, bet galindus šajā sakarā viņa neminēja, kaut gan viņu novados bija jo sevišķi daudz kalendāro svētkalnu (kurgānu) pirms tā sauktā „viļņa” (449).

Tātad Zarubincu senkultūra bija daudz senāka par 8. gs m. ē. un izplatīta gan sembru, gan sveju, gan prūšu, gan galindu galā, bet sākumā - Pelazgijā un Umbrijā, no kurienes tā nonāca Zarubincu senkultūras novados pa upju ceļiem. Tā netika pārņemta tīrā veidā, jo katras cilts podnieki piemēroja importēto jaunumu savai gaumei un tradīcijām.

Lužices, Lauzices jeb Zarubiņecu vai Zvankausu kapu senkultūras (kā nu kurš arheologs nosauca) ciltis bija zemkopji, kas

z      turēja mājlopus (govis, zirgus, aitas, cūkas, pīles, zosis) piemājas saimniecībā savas ģimenes vajadzībām (gaļai, pienam, ādām, kauliem);

z      no ievestās umbru, Anatolijas, Kaukāza, Ūralu un Pēgrēmas (Karēlijas) bronzas kala lemešus, sirpjus, iejūga detaļas, bultu un šķēpu uzgaļus, vairogu umbas, gredzentiņu bruņu kreklus, traukus, rotas;

z      taisīja bezripas traukus, tostarp zvanu kausa formas krūkas ar un bez osiņām, kurām piešķīra antrofomorfus elementus;

z      cēla augstus Raganas svētkalnus un pilskalnus ar koka pilīm, apakšzemes koka dolmeniem, grāvju, dambju un mietu žogu nocietinājumiem;

z      citās vietās mirušos un kritušos kremēja. Pelnus sabēra vienkāršos podos, pāri pārvāza bļodiņu. Tad nāca piederīgie un katrs uzmeta pa zemju saujai, kā to baltieši dara vēl tagad. Virsū uzvāza vēl vienu bļodu. Kapā ielika mirušā svētku tērpu ar visām rotām, dažreiz māla traukā deva līdz ceļa maizi aizkapa ceļam. Uzbēra 1 - 1,5 m augstu uzkalniņu. Tie bija zvankausu kapi, kas nosaukti tā tādēļ, ka ap urnu aplipusī zeme veidoja kaut ko līdzīgu zvanam;

z      tos drīz vien nomainīja antropomorfo un zoomorfo (piemēram, pūces, brieža u .t. t. galvas māla uzlipinājumi vai iegravētas zīmes) zvanu kausa forma, bet vienā kapu laukā, viena gadsimta apbedījumos varēja sastapt visdažādākās formas un rotājumu pelnu urnas.

Šīs kausa veida apbedīšanas urnas bija izplatītas gandrīz visās nākamo slāvu Eiropas zemēs, izņemot zvankausu kapus, kuros urnu apsedza ar otrādi uzvāztu bļodu, kas tad arī piešķīra apbedījumam apgāzta zvana izskatu (191).