Terramaru senkultūra

Šī senkultūra izcēlās ar savdabīgu apdzīvotās vietas ierīcību. Ap uzkalnu izraka vietām līdz 30 m platu ūdens grāvi, ja tas neveidojās dabīgi, iekšpusē bija uzcelts pieslīpētu akmeņu žogs. Pilsētiņā varēja iekļūt tika pa paceļamo tiltu pāri grāvim. Iedzīvotāji, kā jau visur Umbrijā, bija zemkopji, lopkopji, mednieki, zvejnieki, vācēji. Mirušos kremēja. Pīšļus sabēra urnās. Urnas salika apakšzemes dolmenos citu uz citas (191).

Pilsētiņām bija kvadrātiska, trapecveida vai sešstūra apbūve. To platības bija dažādas: mazākās 1 vai 2 ha, lielākās no 6 līdz 12 ha. Tā, piemēram, Kastelučo di Fontanelto terramares trapecveida apbūve bija 11,5 ha plaša, ko apjoza 30 m plats, rokām izrakts kanāls, 5 m plats un ap 2 - 3 m augsts pieslīpētu akmens kluču žogs. Tāds žogs aizsargāja gan pret ienaidnieku, gan pret plūdiem, tāpēc terramares ir jāuzskata vairāk par aizsardzības būvēm pret jūras pirātu iebrukumiem, bet vētrās pret jūras krastā dzītiem vai palu ūdeņiem.

Terramare Kamornikas applūstošajā ielejā ietvēra klinti ar apdzīvotu alu un pāļu priekšbūvi. Ala izmantota kulta vajadzībām un dārglietu glabāšanai, jo, nojaucot vai paceļot platformu, alai nebija iespēju piekļūt. Uz alas sienas bija daudzkrāsu reālistiska glezna ar medību un jūras zvejnieku dzīves ainām. Mākslinieks rādījis arī arāju, kurš uzar plašu meliorēto lauku ar vērša vilkmes ralu. Gaisā lido putni, no koku audzes skatās stirna un lācis, sieviete nes ūdens krūku uz galvas vai rokās, nākdama no avota (526).

Ir izplatīts uzskats, ka terramares ir tikai Itālijas pieminekļi. Taču vēlākajos arheoloģiskajos izrakumos terramares ir atklātas Maķedonijā, Bosnijā, Hercogovinā, Šveicē, Austrijā, Spānijā, Sembrijā, Prūsijā, Rieteņa galā dažādos paveidos, galvenā kārtā kā aizsardzības un paglābšanās būves karu laikā, bet visiem terramaru veidiem pamatā palika mākslīgi uzbērti uzkalni ar dambjiem un akmens žogu, pāļu platformas, uz pāļiem celtas mītnes minētājā plānojumā, tikai tās citādi nosauca, jo tās tika atklātas neatkarīgi un dažādos laikos 150 - 200 gadu garumā (89).

Tātad tās nebija ieceļotāju - tīrēnu, ettrusku un Apenīnu senkultūras cilšu prioritāte vien, kaut gan klasiskās terramares tiešām bija izplatītas tikai Itālijā.

G.Seflunds uzskatīja Terramaru senkultūru par etrusku pieminekli, etruskus - par pašiem vecākajiem Itālijas iedzīvotājiem, kālab Terramaru senkultūrā izdalīja četrus attīstības periodus: periodu 1A - neolits, kad nebija vēl aizsardzības būvju ap pāļu apmetnēm, lietoja tikai krama, kaula un raga rīkus; periodu 2A - bronzas laikmeta sākums, kad sāka izplatīties ražīgā zemkopība un lopkopība, sāka pielietot bronzas lemešus, nažus, cirvjus; periodu 1B - bronzas laikmeta vidus, kad blakus bronzas rīkiem un mājokļiem ciematos bija bedru skeletkapi; periodu 2B - bronzas laikmeta beigas, kuru raksturoja minētās aizsardzības būves, importa trauki, mirušo kremācija, pelnu urnas dolmenos un alās (dabīgās un izkaltās), uzkalniņu uguns kapu (urnu un pelnu bedrīšu) lauki tuvu ciematiem.

G.Čailds apgalvoja, ka ārpus Itālijas teritorijas neesot atrastas nekādas agrākas senkultūras, kurās būtu manāmas terramaru iezīmes, izņemot 2. g. tk beigas p. m. ē., kad sākās svešu ļaužu iebrukumi, kas norādot uz terramaru aizsardzības funkciju, bet citās vietās tās celtas, izmantojot umbru pieredzi (40).

A.Mongaits uzskatīja, ka Terramaru senkultūra esot sākusies Donavas upes augšteces piekrastēs kā mezolita beigu pāļu apmetnes, kuras bija izplatītas Austrijā un Šveicē, bet pēc tam tās pārtapa zemkopju un lopkopju kopienās, izplatījās visā Umbrijā kā prototerramaru senkultūras dažādos paveidos. Tipiskās terramares radās laikā, kad vajadzēja aizsargāties pret iebrucējiem. Tas sakrīt ar laiku, kad Korsikas salā apmetās ieceļotāji no Marokas Ibermaueras senkultūras cilšu novadiem kuģos, no kuriem radās salieši, teitoņi, alemani un franki. Tāpēc platās un augstās mūra sienas, kuras sargāja pret plūdiem, pārtapa nocietinājumos, kādi nu katrā vietā bija iespējami. Par to liecina arī citas aizsardzības būves (526).

Zem terramaru uzkalniem atklāti baļķu klājumi un mītņu paliekas, respektīvi, senu pāļu celtņu paliekas, virs kurām tad arī bija uzceltas terramares (89).