Apenīnu senkultūrai tika dotas 4 pamata pazīmes: dzīvoja alās un lielās virszemes Lengelas tipa apmetnēs; lietoja krama, kaula un raga rīkus kā Lengelas un Šasē senkultūras laikos.
Šasē tipa māla traukus sākuši taisīt kopš senkultūras rašanās sākuma, bet pēc tam trauki kļuvuši plāni, dažādas formas, arī krāsoti, ar iespiestiem un ieskrāpētiem ģeometriskas formas ornamentiem, apaļiem un placinātiem dibeniem (kā Egejas jūras piekrastes un salu senkultūrās), izdaiļoti ar antropomorfo figūru rindām.
Mirušos apbedījuši dabīgās un izraktās alās, akmens mūra cilindriskās piramīdās - sākumā skeleti, tad krāšņas pelnu urnas, tostarp bronzas urnas ar vāku.
Tika pausts uzskats, ka Apenīnu senkultūras izaugsmi ietekmējušas Egejas jūras salu ciltis, kurām esot bijusi augstāk attīstīta senkultūra (88), bet A.Mongaits to nosauca par atklātu maldīšanos jeb apzinātu krāpšanu, jo, salīdzinājumā ar Egejas senkultūrām, Apenīnu senkultūra esot jāuzskata pat par "pašu primitīvāko no visām Itālijas tā laika senkultūrām”. Šī senkultūra bija izplatīta (vairākos variantos) Emīlijas Romanjas, Toskānas, Lācijas, Umbrijas, Abrucas, Kampaņas, Puglijas, Kalabrijas provincēs - visur vienā veidā un laikā, tātad nekāda ārēja ietekme tās pastāvēšanas laikā nav manāma.
Vairumu senlietu savāca no izrakumiem alās, kuras kalpoja par mājokļiem un lopu turēšanai. Iedzīvotāji ganīja mājlopus kalnu ganībās un dzīvoja mobili, pastāvīgi pārcēlās no ziemas apmetnēm ielejās uz vasaras apmetnēm Apenīnu kalnu pļavās līdz 2000 m augstumam. Tādus mājlopus kā cūkas, kas prasa pastāvīgu dzīvi uz vietas, kalnu rajonu apmetnēs neturēja, - cūku kauli nav atrasti, toties govju, zirgu un aitu kauli lielos daudzumos. Bija sevišķa trauku forma, kura piemērota piena turēšanai un apstrādei. Šo trauku plašā izplatība kalnu rajonos norāda, ka piena un piena produkti bija Apenīnu senkultūras cilšu pamata pārtika, bet zemkopībai bija palīgsaimniecības loma.
Arheologi ievēroja tādu alu izmantošanas likumsakarību Apenīnu senkultūrā: viņi aizņēma tikai tās alas, kas atradās pie tekošiem ūdeņiem, retāk ezeru krastos, - lopus dzirdīt taču vajadzēja gan vasaras, gan ziemas periodā, upe deva zivis.
Perioda vidū Apenīnu senkultūras pieminekļos jau vērojams, ka zemkopībai, kaut gan tai ierādīta otra vieta ekonomikā, jau ir bijusi kāda nopietna loma kopienu dzīvē. Apmetnēs visur atrastas rokas dzirnas, bet Abelvederes alā atrada ne tikai iekoptus kviešu un miežu graudus, bet arī zīles, kuras lietoja uzturā pēc rūgtuma noņemšanas, nomērcēšanas, žāvēšanas un samalšanas miltos, pupas, zirņus, prosu, linu un kaņepju sēklas, dažādu riekstu, ūdensputnu olu čaumalas, zivju zvīņas, gliemežnīcas, ugunī sadegušu mājlopu kaulu paliekas" (526).
Salernas apvidus Pertozas alā, kur blakus tecēja strauts kāda Apenīnu senkultūras umbru dzimta uzcēla koka platformu uz pāļiem, kuras viens gals atradās pie alas ieejas, otrs - aizgāja upē. Alā atrada krāšņu keramiku - bikoniskas, ap 30 cm augstas krūzes ar gredzena un mēles veida osiņām, ovoidālus, ap 18,8 cm augstus podus, cilindriskas formas, 6,5 cm augstas tasītes ar nošķelta konusa formas placinātu dibenu, leņķiski bikoniskas formas, ap 26 cm augstus vārāmos podus (kunhas) ar gredzenveida osiņām u.c. mazāk izteiksmīgus traukus. Visi trauki, kā nu kurš, dekorēti gravētiem, vairākās krāsās iekrāsotiem spirāles meandriem, plašiem, kvadrātiskiem zīmogiem, joslām izvietotām un iekrāsotām bedrītēm. Ziemeļa piekalnēs bija modē pusmēneša (ansa lunata), raga (ansa cornuta), ar T un Y veida osiņām apgādāti, dažādu formu, apaļu un plakanu dibenu trauki.
Atrasti bronzas naži, ķelti, kapļi, adatas, saspraudes.
Pēc 1800. g. p. m. ē. Apenīnu senkultūras apmetnēs, kuras vēl arvien nebija kompaktas, atradās tālu viena no otras, ir sākuši celt nocietinājumus ap virszemes ciematiem, kuros iegāja apdzīvotās alas un viegli būvētas mājas, no kurām palikuši tikai akmens krāvuma pavārdi.
Kopas Nevigatas kalna pakājē atradās plašs, pilsētas tipa ciemats, kurš celts neolīta sākumā un daudzas reizes pārbūvēts. Kultūrslānis bija 6 m biezs. Ciematu ap 1700. g. p. m. ē. apbūvēja ar augstu, 6,3 m biezu pieslīpētu akmens bluķu žogu.
Apūlijas Taranto līča piekrastes Punto del Tono apmetne atradās augstā paugurā, kuru apjoza 5 m plats jūras ūdeņu kanāls, ap 3 m augsta un 5 m bieza slīpētu akmens bluķu siena. Turā atrada Apenīnu senkultūras un importētos Mikēnu senkultūras māla traukus, kas rāda, ka tā ir bijusi kalniešu jūras osta un tirdzniecības centrs. To uzskata par terramari122. Apenīnu senkultūras apgabalā bija zināmas vairākas, pēc kapulaukiem, keramikas paveidiem un arhitektūras stiliem atšķirīgas senkultūras, kuras apvienotas šajā kopīgajā nosaukumā, ─ tātad Apenīnu kalnienes apdzīvoja vairākas umbru tautas.
Novadu pašpārvalde Apenīnu senkultūras ciltīm esot bijusi jau kopš 3. g. tk p. m. ē., bronzas laikmetā - vēlēti ķēniņi, virsaiši, sabiedrība dalījusies kopienu vēlētu mantinieku (labiešu), Raganu un zintnieku, amatnieku, zvejnieku, mednieku, vācēju, biškopju, kalpu, karavīru un sklāvju (karagūstekņu) kārtās. Tā bija matrilineāri egalitāra un plurāla sabiedrība, patiesībā tauta, kurā gala vārds bija Raganai (191).
Reizē ar pašpārvaldes institūcijām sākās mantiskā noslāņošanās, parādījās kopienu vecāko institūcija: vēlēti, ķēniņa, virsaišu un raganu padomē apstiprināti kopienu vadoņi jeb īpašnieki; ja viņi labi pildīja savus pienākumus trīs gadu laikā, tad tiem piesprieda īpašuma pārmantošanas tiesības. Tās pārmantoja vai nu vecākais dēls vai vecākā meita. Jaunākie bērni līdz pilngadībai palika ģimenē.
Dēliem, pametot tēva sētu, vajadzēja izvēlēties savu totēmu - senci vai arī zvēru, mājdzīvnieku, putnu, rāpuli u.t.t., kuru vajadzēja vai nu nomedīt vai arī noķert un piestādīt savās pilngadības svinībās svētkalna templī. Daži izvēlējas par totēmu kādu no tāliem senčiem. Tam sekoja līgavas izvēle un kāzu ceremonijas. Sievas apņēmušajiem jaunekļiem bija jāatstāj tēva sēta, jāatrod jauna dzīves vieta, viss jāsāk no gala, kaut gan netika liegts ģimenes materiālais atbalsts. Tā radās jaunas kopienas, kurās par galveno augstāko būtni uzskatīja sava ciltstēva totēmu, saradās ciltis, kuras saglabāja sava totēma nosaukumu, kaut gan piederēja kādai umbru pamata ciltīm - ligūriem, venetiem, sīkāniem, ettruskiem.