Turpinājums2. sadaļai ir 3 turpinājumi - atslēga ir sākumā un beigās !
2. Umbrija un tās iedzīvotāji
senrakstos un arheoloģijā
Herodota (5. gs p. m. ē.) rakstos var atrast ziņas par umbru jeb umbronu cilšu līdzību pelasgiem un to, ka pelasgus un umbrus varot atšķirt tikai formāli - pēc apdzīvotās teritorijas, pat valodas esot līdzīgas, bet tās savukārt esot līdzīgas hiperboriešu (ziemeļnieku - vācu, prūšu, sveju) valodām. Viņš zināja teikt, ka austrumumbrus saucot par illīriem (gr. Illyroii), vidusumbrus - par apēniem (gr. Apenoii), rietumumbrus - par ligūriem (gr. Ligyes) un tikai kalnu un pussalas ziemeļa daļas umbrus par umbroniem (gr. Ombroii, Ombronoii), "kaut gan tie visi ir gan umbri, gan pelasgi vienlaikus, bet viņu nosaukumu izcelsme nav zināma" (123). Lai nebūtu pārpratumu, tad kopvārdā tos nosaucu par umbriem, izņemot illīrus un ligūrus.
Umbri (gr.Ombroii, Ombronoii, Ombrikoii, latīņu Umbri) arheoloģijā, vēsturē un paleoetnogrāfijā tika raksturoti kā indoeiropiešu valodā (ide dienvide Eiropas baltu dialektā) runājusī vecākā cilts Alpu novados un Apenīnu pussalā, tai pieguļošajās Vidusjūras salās, Ibērijā, Francijas dienvidu provincēs, tagadējās Vidus Eiropas slāvu zemēs.
Apenīnu pussala bija umbru centrs. Pēc Romas pilsētas nodibināšanas (8. gs p. m. ē.) umbri bija pēdējā baltu cilts, kuras paliekas dzīvoja Ziemeļitālijā un Cizalpijā, kālab zemes pret dienvidiem no Po upes tika nosauktas par Umbriju.
Umbru valoda kļuva par latīņu valodas vadošo substrātu, bet 1. gs umbrus pilnīgi asimilēja latīņi, kuri sajaucās ar itāliķiem - dažādas etniskās izcelsmes ieceļotājiem un vergiem (354).
Oski jeb umbroski dzīvoja Itālijā kopš epipaleolita, par ko var spriest no tā, ka kopš epipaleolita viņu apdzīvotajās teritorijās nav konstatēta pēkšņa senkultūru nomaiņa līdz pat Romas impērijas sākuma laikam (8. gs p. m. ē.). Visdrošākās ziņas par oskiem jeb umbroskiem ir atstājis Fukidīds. Viņš rakstīja, ka šīs ciltis esot apdzīvojušas visu Itāliju, sevišķi Kampaņu, bet 300 gadus pirms grieķu (helēņu, danaīdu u.c.) ekspansijas Umbrijā, kura sākās aptuveni 9. gs p. m. ē., tās esot apmetušies un izplatījušās visā Itālijā, kur Dienviditālijā tie saukti par sīkuļiem, bet Ziemeļitālijā vienkārši par umbriem, Tibras piekrastēs, nākamajā Latīnijā, Romas pilskalnu apvidū, jūras piekrastēs - par sīkāniem. Balstoties uz šīm ziņām, par osku jeb umbrosku izplatības laiku uzskata 1000. g. p. m. ē. (562). Taču Strabons Kampaņas provincē novietoja arī pelasgus - pārceļotājus no Balkānu un Anatolijas pussalām, kuri saukti par oskiem, t .i., ‘jaunas apmešanās vietas meklētājiem’. Pēc ahijavu ekspansijas Trojā un pirmā Trojas kara oski esot sajaukušies ar illīriem, umbriem un tā radušies umbroski (85) Tā kā osku jeb umbrosku teritorijā dzīvoja daudz sīku totēmisko cilšu, tad etnonīmu umbroski uzskata par šo totēmisko cilšu kopīgo nosaukumu. Starp citu, par oskiem jeb ašķiem sauca kosas.
Osku jeb umbrosku valoda esot bijusi tuva latviešu un lietuviešu valodām. Šai valodā rakstītus uzrakstus atrada Sicīlijā (Mesīnā), Brutā jeb Britijā (Vibo, Neruli – britu cilts teritorijā), Apūlijā (Bantia, Ausculum, Luceria, Teate), Lukānijā (Tagianum, Potentia, Anxia), Kampaņā (Surrentum, Pompei, Nuceria Alfaterna, Herkulaneum, Abella, Nola, Suessula, Capua, Cumae, Teanum Sidicinum, Puteoli, Saepinum, Aeserinia, Bovianum Vetus, Aufidena, Agnone), kā arī frentānu cilts apdzīvotajā teritorijā (Larinum, Histonium, Anxanum). Pats senākais un pazīstamākais piemineklis ir kolona Kampaņā - cippus Abellanus, kura bija aprakstīta no visām pusēm un saturēja 58 teksta rindas. Tas bija līgums starp Nollas un Abellas pilsētām par kopīga tempļa celtniecību sentēvam Herkulam (Herkulesam), kura vārdam ir pelasgiska izcelsme (Herkulanthos). Otra kolona tika atrasta Abelānā, kura ir pazīstama ar Tabula Bantina nosaukumu. Tajā bija noteiktas normas, kas jāievēro katram Bantinas pilsētā. Tekstā bija modificētas ettrusku un sengrieķu rakstu zīmes (562).
Umbroskos iegāja sabīnu, pelasgu, pelignu, māruču, vestīnu, picēnu (‘plāceņu’), marsu (‘ērzeļu’), luku (‘vilku’) un daudzas citas, tā sauktās totēmiskās ciltis, kuras dēvē par totēmiskām tādēļ, ka viņu pirmsencis, atdalīdamies no savas ģimenes, bija izvēlējies attiecīgu totēmu - senča vārdu, zvēru, putnu (562).
Pelasgi116 bija umbriem radniecīga cilts kā lietuvieši latviešiem. Umbrijā tomēr viņus uzskata par kolonistiem, ja vien senrakstos netika jaukti pelasgi ar hetiem. Tādā gadījumā būtu jārunā par hetu kolonijām Apenīnu pussalā. Domājams, ka tie varēja būt Poseidonijas īves totēma pelasgu cilšu pārstāvji, jo viņi kuģoja pa Vidusjūru jau 6. g. tk p. m. ē.
Pēc senrakstu ziņām pelasgu jeb hetu kolonijas esot atradušās Brutijā jeb Britijā, kur tos sauca par britiem, Lukānijā, kur tos sauca par lukāniem, Spinosā un Ibērijā, kur tos sauca par ibēriem, vairākās salās, tostarp arī Elbas, Korsikas un Ferāru salās. Zinātnieki viņu koloniju atrašanās vietas identificē pēc vietvārdiem (toponīmiem), kuru galotnes (sufiksi) ir - essos, - yssos, - ussus un - assus, kam jāpiebilst, ka arī hetiem bija vietvārdi un cilvēku vārdi ar tādām galotnēm, piemēram, Hattusassos, Masasandrassus, Nesassus u.c., kas liek kritiski vērtēt šos senrakstus. Umbrijā vietvārdi ar tādām galotnēm bija, piemēram, Tylessos - pilsētcietoksnis ar ciklopiskām akmens celtnēm Brutā jeb Britijā, kur dzīvoja briti, Halasarnassos - pilsētcietoksnis ar ciklopiskām akmens celtnēm Kosas salā, Kalasarnosos - pilsētcietoksnis ar ciklopiskām akmens celtnēm Lukānijā.
Šādus vietvārdus esot lietojuši Krētas un Balkānu pelasgi, bet Poseidonijas jeb Egejas jūras un Trojas pelasgu vietvārdu galotnes esot bijušas - anthos vai arī - ynthos. Tādi vietvārdi esot sastopami gan Itālijā, gan Ibērijā, gan Vidusjūras salās, gan arī Ziemeļāfrikā (Tunisijā), sevišķi Sicīlijas salā: Pallanthos - Plānas upe un Cocinthos - Kokintas pilsēta Brutā, Brutijā jeb Britijā, kuru apdzīvoja briti, sinussos Amiycanthos - Amiklas jeb Amiklantas pilsēta Lakonijā.
Dionosijs esot zinājis nostāstu par kāda Spynethos vadīta Poseidona ķeniņistes pelasgu tirdzniecības kuģa avāriju jūrā pie Apenīnu pussalas. Vētra esot iedzinusi kuģi Pādas upes grīvā, kura tika nosaukta kuģa komandiera vārdā par Spinnossus (Spinas) upi. Šajā vietā viņi esot uzcēluši lielu akmens pilsētu, kurai dots Spinethos jeb Spinnetas vārds. Šī pilsēta pirms grieķiem esot jau sasniegusi ļoti augstu kultūras, amatniecības, mākslas, jūras kuģniecības un tirdzniecības līmeni, 1/10 ienākumu esot sūtījuši Delfu ķēniņam. Taču mūsu ēras sākumā Spinetā esot iebrukuši jūras laupītāji, apmetušies Spinnetā, padzinuši vai nogalinājuši pelasgus, nodibinājuši savu itāliķu koloniju, kura sākusi aplaupīt umbru ciltis (563).
Šīm ziņām nevar piekrist, jo pēc Lielbritānijas zinātnieces Līzas Grimmas pētījumiem slīpētu akmeņu pilis Umbrijā cēla kopš 6. g. tk p. m. ē., kas bija pazīstama Poseidonijā, Apenīnu, Trojas un Levantes Pelasgijā (skat. Internet: tcrn 1ag@uct.ac.uk).
Lezbas Herkāniks esot rakstījis, ka pelasgi esot apdzīvojuši Lipāru salas, kuras agrāk esot sauktas par Liparnthos, kā arī vairākas pelasgu apmetnes esot atradušās Tīrēnu jūras piekrastē, kālab Tīrēna vadītie Trojas bēgļi pēc ahijavu iebrukuma pirmsgrieķu Līdijā esot apmetušies šajās vietās. No Plīnija Vecākā rakstiem izrietot, ka pelasgiem esot bijušas plašas kopienas Lukānijā, Ziemeļpicēnā, kur tie dzīvojuši miermīlīgi blakus umbriem, britiem un umbroskiem. No Bizantijas Stefana ģeogrāfiskā traktāta "Euica" esot zināms, ka Apenīnu pussalā iebrukušie Italivtaii ‘itāliķi’ esot pakļāvuši pelasgus un padarījuši par saviem klientiem (nodevu un nodokļu maksātājiem), bet pēc tam par Apenīnu pussalas pelasgiem neesot nekas dzirdēts (562). Tātad pelasgu tirgotāju kolonijas un kopienas Itālijā tiešām ir bijušas, turklāt ļoti agras – kopš 6. g. tk p. m. ē., kālab tos ir jāuzskata par Umbrijas pamata iedzīvotājiem, nevis ieceļotājiem.