Auklas keramikas senkultūra radusies Umbrijā neolitā un izplatījusies gandrīz visā Eiropā pa diviem galvenajiem ūdensceļiem - Reinas un Vislas upēm, sasniedza Skandināviju, Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, Karēliju, Pievolgu, Sindiju, Rieteņa Sibīriju, Anatolijas pussalu, Pelasgiju, Ziemeļa Āfriku. Tās pamata pazīme bija māla trauki (kausi, bļodas, podi, amforas, šķīvji, krūzes, krūzītes) ar auklas iespieduma līnijām un rakstiem, skujiņas rotājumu; urbti akmens kaujas cirvji, kas pazīstami ar laivas cirvju nosaukumu, kuru dēļ šī senkultūra tika nosaukta par laivas cirvju senkultūru visādā veidā vēl vairāk sarežģījot tās būtību; pulēti bronzas kaujas cirvji jeb ķelti (ķeļči), bieži ar rotājumiem un dārgmetālu inkrustāciju, kuru dēļ šī pati senkultūra tika nosaukta par ķeltu senkultūru; bronzas dažādu veidu saktas; lauksaimniecība; piemājas lopkopība; dzīvoja nocietinātās apmetnēs; mirušos apbedīja līdzenumu skeletu kapos pēc ļoti senas tradīcijas: guldīja saliektus, ar galvu pret saullēktiem, iekaisīja sarkano ohru, blakus lika auklas keramikas traukus, laivascirvjus, ķeltus, bultas, šķēpus un rotas lietas.
Auklas keramikas senkultūras sākuma centrs pēc pazīstamā krievu arheologa un vēsturnieka V.Titova izsmeļošajiem pētījumiem ir bijis Šveicē, Austrijā, sevišķi Reinas upes izteces rajonā, kur keramika ar auklas nospiedumu rakstiem bijusi izplatīta kopš 5300. g. p. m. ēras. To pašu rakstīja savulaik ļoti populārais Krievijas vācu izcelsmes 19. gs vēsturnieks V.Bitners (89) un Čehijas Prāgas universitātes profesors L.Niderle (191), ─ Titovs papildinājis jau zināmās patiesības ar jaunu atklājumu faktiem.
Umbrijā šai senkultūrai bija savas īpatnības.
u Daži māla kausi, podi un bļodas atgādināja vannu. Šos traukus rotāja aukliņas nospiedumi, starp kuriem bija lentveida ģeometriskie ornamenti (66. at).
u Tika lietoti lapveidīgi krama uzgaļi bultām un šķēpiem, vara un bronzas dunči un uzgaļi bultām un šķēpiem, kaulā vai zeltā darinātas dobjas plāksnītes ar caurumiem stūros, kuras daži zinātnieki uzskata par karotēm (526).
u Bija izplatītas taisnstūra formas virszemes un puspagraba celtnes, pāļu ciemati, skeletkapi kā tālos senču laikos (mirušajam pievilkti ceļgali, galva pret saullēktu, iekaisīta sarkanā krāsviela), bet Apenīnu kalnieši, kā jau teikts, mirušos apbedīja alās.
u Umbrijā šo senkultūru radīja zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kuras zvejoja zivis, turēja pīles un zosis, medīja, vāca medu, riekstus, sēnes, ogas, augļus, ēdamus un ārstniecības augus. Raganu kulta vietas bija alās vai mākslīgi uzbērtos kalnos (kurgānos), zem kuriem atrastas megalitu konstrukcijas.
u Atrastas vara ieguves šahtas Austrijā, Itālijas Alpos un citās vietās, metāla pārkausēšanas un kalšanas smēdes, daudz adatu, saspraužu, loka saktu ar dzintara rotājumu, zelta un sudraba, dažviet arī bronzas diadēmas jeb galvas vainagi, kaklariņķi un pirksta gredzeni.
Baltijā auklas keramikas senkultūra izplatījās 3. g. tk beigās - 2. g. tk vidū p. m. ē., bet vissenākā un visbagātāk rotātā keramika tika atrasta kādā kapulaukā Krāslavas pilsētā (23. at). Tie bija līdzenuma skeletkapi, kuros nelaiķi apbedīti saliektā stāvoklī ar galvu pret saullēktiem. Starp daudzajiem nelaiķu galvaskausiem, kas bija klasiski mezocefāli, atrasta neliela sērija gargalvainās varietātes galvaskausu, kādi bija izplatīti Umbrijā, Pelasgijā, Sēlijā, saglabājušies mūsdienās Sēlijā. Tātad šo keramiku atveda umbru tirgotāji, braukdami pa Vislu, pāri Baltijas jūrai, pa Daugavu līdz Krāslavas krācēm, kur, acīm redzot, palika uz pastāvīgu dzīvi, jo, pirmkārt, tajā laikā Latgolā sākās zemkopība un piemājas lopkopība, attīstījās maiņas tirdzniecība, arhitektūra, kulta lietas, otrkārt, tajā pusē ir saglabājušies umbru brāļu ģimenes (Umbrački, Umbraško), kuru tiešajā ģenētiskajā līnijā ieiet gargalvainās varietātes mezocefāļi. Latgaļu keramika nebija umbru keramikas kopija, izņemot atsevišķas urnas minētajos apbedījumos Krāslavā, kas apliecina umbru vēlmi saglabāt savdabību pat svešatnē.
Tiek izdalītas varietātes pēc cilts dzīvesvietas:
z Saksijas - Tīringenes līdzenumu kapu lauku senkultūra;
z Dānijas un Ziemeļa Vācas gala savrūpkapu senkultūra;
z Skandināvijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas (vispār - Latgolas) laivascirvju senkultūra, kaut gan laivas cirvji ir sastapti pat Mongolijā, Pelasgijā, sindu kopienās Ukrainā, Gruzijā, Irānā, kā arī Umbrijā, turklāt pamatīgāka izpēte rāda, ka laivascirvji patiesībā izplatījās reizē ar auklas keramiku visur, kur vien tā sastapta, kālab šo senkultūru neesmu izdalījis atsevišķi;
z Fatjanovas senkultūra Pievolgā;
z Vidusdņepras senkultūra, kas dublē Dņepras − Daugavas senkultūras pazīmes;
z Dņepras - Daugavas senkultūra, kuras raksturojums dublē Vidusdņepras senkultūras pazīmes;
z Zlotas un Piemares senkultūras Polijā, kas savukārt atkārto citas pazīstamas senkultūras tagadējās Polijas (Sembrijas) un Lietuvas teritorijā ar to starpību, ka atradumu vietas bija Vislas upes piekrastēs un paši atradumi atgādināja umbru traukus. Umbru trauku atradumi apliecina tikai to, ka šajās vietās norisinājās umbru un sembru maiņas tirdzniecība no upju kuģiem. Tāpēc tas nevar būt par iemeslu jaunas senkultūras izdalīšanai
Tātad auklas keramikas senkultūra, sākusies tagadējās Austrijas un Šveices teritorijā, pakāpeniski izplatījās kā keramikas rotāšanas stils praktiski visā baltu cilšu areālā, taču katrā vietā nesa sev līdz tīri nacionālas gaumes izpausmes.
