Piltuves kausu

keramikas senkultūra

Piltuves kausu keramikas senkultūra bija izplatīta Baltijas jūras dienvidu piekrastē no Nemūnas līdz Reinai kopš 6. g. tk p. m. ē. kopā ar apkakles pudeļkrūzēm un māla karotēm - pavārnīcām (191).

Tādi trauki vispirms tika taisīti Umbrijā un Pelazgijā, tad tika manīti Polijas vidienē, Ungārijā un Čehijā (sembri), bet 100 - 200 g. laikā tā izplatījās visā Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Apmetņu vietās bija saglabājušies pelni, kuru tuvumā atrada Kundas un Nemūnas senlietas.

Reizē ar piltuves kausu keramiku izplatījās pazīstamie uzkalniņu skeletkapi ar guldījumiem uz sāna, pievilktiem ceļgaliem, galvu pret saullēktu, sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem, kuri pastāvējuši kopš neolita sākuma. Tajos atrada dažus labi saglabājušos galvaskausus, kurus izdevās rekonstruēt. Tur bija mezocefāli, ļoti tuvi Kromaņonas cilvēku galvaskausiem, bet ar nedaudz mazāku paura daļu, augstāku pieri un šaurāku seju. Tur pat tika atrastas nolaista koka celma saknes, raga kapļi, dzirnakmeņi, krama nazīšu kaula sirpji, govju, zirgu, aitu un suņu kauli atkritumu bedrēs, stāvbaļķu puspagraba taisnstūrainu mītņu paliekas upes krastā. Mītņu ieejas bija vērstas pret upi. Tas liecina par zemkopību un lopkopību, kas atsevišķās vietās sākusi attīstīties jau bronzas laikmeta sākumā, sevišķi atsevišķās vietās Austrumprūsijā, Vislas un Oderas piekrastēs (272).

Nemūnas senkultūra (3500. - 2500. g. p. m. ē.) bija neolīta senkultūra Lietuvas dienvidos un Austrumprūsijā. Šajā laikā svīdru prūšu cilts pārgāja uz nometnieku dzīves veidu, kaut gan vēl arvien turējās pie mezolita mednieku un zvejnieku tradīcijām. Pamata nodarbība - zvejniecība, medības, vākšana, pakāpeniska kopienu veidošanās, pāreja uz lauksaimniecību un zemkopību. Lietoja Svīdru tipa krama uzgaļus bultām un šķēpiem, krama kapļus, cirvjus, raga un kaula darbarīkus. Šo periodu tad arī raksturoja ar Piltuves kausu keramikas senkultūras pazīmēm, tā kā abas senkultūras bija līdzīgas, tikai izplatības apgabali atšķirīgi. Tas pats būtu sakāms par Kundas senkultūru, kas tika izdalīta par godu igauņiem, jo daļa zinātnieku uzskata, ka viņi esot bijuši pirmie iedzīvotāji Baltijā, kaut gan antropologi un arheologi to neapstiprina.

Tajā laikā dzīvoja upju un ezeru piekrastu nelielos ciematos, kas plūdu dēļ uzcelti terasēs ar skatu pret ūdeni.

Izgatavoja parupjus māla traukus, vairumā lielus podus ar konusa formas dibeniem, jo pirmās kunhas nostatīja ugunskurā ar smailo galu zemē. Šīs kunhas (vārāmie podi) bija rotāti ar krustiskām līnijām un bedrīšu rindām. Kunhu tradīcijai turpinoties, sāka izgatavot līdzīgus traukus ar plakaniem dibeniem, no kā tad arī cēlies šīs senkultūras nosaukums.