Ķeltu senkultūras sākums pēc tās izdomātāju domām esot meklējams 10. gs p. m. ē. Melno kalnu novadā (Karpati, Transilvānija), rūtu galā, kur tā pēc sniegtā apraksta patiesi ir sākusi uzplaukt pēc Pelasgijas iznīcināšanas un pelasgu varmācīgās asimilēšanas ahijavos, resp., tā bija senkultūra, kas radusies pelasgu kultūras ietekmē pēc tās nesēju izklīšanas Eiropā.
Galvenā ķeltu senkultūras iezīme rūtu galā esot bijusi jau minētie nocietinātie ciemati un pilskalni, tādēļ nekas jauns nav sakāms. Mongaits uzskatīja, ka šī senkultūra ir mākslīgi konstruēta no citām senkultūrām, lai attaisnotu hipotēzi par ķeltu etnosa ekspansiju Eiropā, un tādēļ būtu jānoraida, ka tās vietā būtu jāraksta par sakaru ar citu novadu senkultūrām, kas sācies 10. gs p. m. ē. pēc militāriem uzbrukumiem Dienvidu Eiropas ciltīm, kaut gan neesot nekāda pamata par to spriest no antropoloģiskā viedokļa, par cik visas Eiropas ciltis antropoloģiskā ziņā bijušas vienveidīgas. Tā kā it bieži nākas sastapties ar šo jēdzienu vēstures rakstos, tad sniegšu īsu pārskatu par šīs senkultūras pazīmēm, kas apliecina Mongaita secinājumu patiesumu. Tātad patiešām, blakus jau labi pazīstamām pazīmēm ir nākušas klāt vienīgi tās iezīmes, kas minētas raksturojuma ceturtajā punktā.
Ķeltu senkultūras oficiāli atzītās pazīmes: 1. attīstīta zemkopība un lopkopība, lauku mēslošana, trīslauku zemkopības sistēmas izmantošana; 2. dzīvoja ciemotos vai māju grupās pie upēm un ezeru piekrastēs; 3. attīstīta amatniecība, māksla; 4. dekoratīvajā mākslā dominēja ģeometriskie, augu un zoomorfie (eksotisku dzīvnieku attēli) motīvi, spirāles, no antīkās mākslas aizgūtie palmetes, lotosa, liras u. c. motīvi, kas plaši izmantoti tēlniecībā, dekoratīvi lietišķajā mākslā, kā arī emaljas darinājumi, dzintara rotas, dažādas formas saktas, rakstaini linu un vilnas audumi, smalki māla un metālu trauki, maskas, varoņu, fantastisku būtņu un dzīvnieku figūras, “radoši izmantoti antīkās mākslas paraugi, tostarp palmetes” (88); 5. augstu līmeni sasniedza rotas lietu, ieroču, keramikas, iedzīves priekšmetu darināšana, izmantojot metālu liešanu, kalšanu, emalju, dzintaru, dārgakmeņus, arī gliemežnīcas, tika ieviestas savas monētas; 6. mākslas tradīcijas pārmantotas Eiropas viduslaiku mākslā.