2.2. psLielas, neskaidras parādības kādreiz izgaismo
un pēkšņi padara saprotamas
pavisam niecīgs gaismas stariņš.
(K .Skalbe)
2.1. pastāsts
Kad dievi vēl bija cilvēki
"Dievi nāca pēc tam, cilvēku radīti, pataisot senčus par dieviem" – rakstīts seno indiešu traktātā “Mahābhātrāta”. Kaut arī vēstures zinātnē teikas netiek atzītas, tās tomēr sniedz labāku izpratni par seno baltu cilšu rašanos un nosaukumiem, nekā iekarotāju izdomātas palamas, kas līdz šim bija modē.
Baltu mednieku un arāju ciltis nekad nav pielūgušas jebkādus dievus, bet tikai daudzinājušas savus senčus, paudušas pateicību dabas spēkiem, kas nodrošināja viņu eksistenci. Taču tie, kas to nezināja un vēlāk pakļāva baltus, uzskatīja daudzināmos baltu senčus un viņu pamanītos rituālus, viņu totēmus, par baltu pagāniskajiem dieviem, kas pēc viņu pasaules skatījuma bija zaimi vienīgajam dievam. Tā radās apgalvojumi par daudzo baltu dievu pastāvēšanu.
Arī Lielvārdes jostā ir ieausta teika par baltu dieviem, kas esot bijuši vienoti ar dzīvo tautu kā tās senči un nekad neesot šķīrušies no savām tautām, tās bezgalīgi mīlēdami, kālab baltiem, lai pašsaglabātos, ir jāpaliek pie saviem dieviem, pie senču saknēm, dzīves uztveres, kultūras tradīcijām (25).