Turpinājums7. Kā Apis namu cēla
Tikko Latas un Sindas kopīgās ģimenes paliekas ieradās Akmens Kapa piemineklī, Apja ģimene tūdaļ nodalījās no mātes atsevišķā mītnē, jo viņš nevēlējās, lai Rasa gulētu ar viņa brāļiem. Mītni uzcēla pēc Matvejevkurganas I parauga blakus Vērša galvas klintij, izmantojot smilšakmens bluķus par mītnes (nama) pamatiem.
Kopš protobaltu laikiem namu celtniecībā ievēroja senču rituālus.
Apis pamatus apmērīja piecas bultas platus un septiņas bultas garus, aplēja robežas ar mālu, asins un urīna putru, bet brāļi namam pamatus raka, akmeņus vēla un kokus cirta, zemi raka un stabus cēla. Kad bedre bija bultu dziļa, tās vidū nomērīja pusotru bultu diametrā iezīmētu laukumu pavārdam, padziļināja to un malas aplika akmeņiem. Pēc tam ieraka balsta stabus, ap būvbedri izraka grāvīti lietus ūdens notecināšanai, lai netecētu mītnē.
Māra atnesa sažāvētas trejdeviņas zālītes, kas trejās kaudzēs krautas pa mēness cikliem, katrā kaudzē lasītas gan mēnesgaismā, gan saullēktā, gan saulrietā, gan dienas vidū, kad zālītēm atvērušies ziedi, kad ziedi aizvērušies, kad ziedi vēl pumpuros. Tās lasītas nama svētīšanai un iemītnieku veselības nodrošināšanai, nama iesmaržināšanai atklāšanas dienā, kad tās sadedzinās jaunajā pavadā.
Brāļi jau iepriekš bija savākuši zvērādas jumta nosegšanai un paklājiem guļvietās, nokasījuši visu lieko, izmiecējuši ozola mizu novārījumā un urīnā, apkaisījuši kadiķu pelniem, atkal izžāvējuši.
Pēc tam klonu nolēja ar mālu javu, kurai piejauca asinis un urīnu stiprumam. Tam mērķi tika sagādāti vairāki tauri. No upmalā salasītiem, vienlieliem, bieži vien krāsotiem apaļajiem olīšiem izveidoja krustu šķērsu līkloču, kvadrātu un aplīšu (Saule, Mēness, Zvaigznes) ornamentus. Sakūra lielus sārtus, lai klonu un bedres sienas apdedzinātu, bet pirms tam kaut kur upmalā ierīkoja apdedzinātu rūtu izgatavošanas darbnīcu. Rūtas pina no klūgām kā sietus, abas puses apzieda ar minēto mālu javu un apdedzināja šim nolūkam izveidotās bedrēs. Kad sagatavošanas darbi bija galā, sākās celtniecība un nama iesvētīšana. Apis laida slaidu mīzienu skrējienā ap jauno namu, iezīmēja savu teritoriju, lai meža zvēri zina, kas te ir saimnieks, ka nelūgti viesi tiks sodīti. Blakus namam kādā akmens plāksnē iecirta zīmi "vieta, kurā es dzīvoju" - krustu šķērsu līnijas, kas atšķīrās no krustiski šķērsotajām garajām ūdens zīmēm ar to, ka tās vilka slīpā leņķī un aptuveni vienāda lieluma.
Māte Lata izkāsa caur sietu, kuru turēja no abām pusēm starp īkšķi un rādītāja pirkstu tā, lai pārējie pirksti nepiekārtos, asins un medus maisījumu kā auglības un raženuma zīmi, tad sakausētus taukus ar vasku tam pašam nolūkam, izdarot trīs šļācienus pret katru debespusi, bet pēdējo - pavardā uz iepriekš sakrautiem un īpaši sagarinātiem koku zariem, kuru sagādāšana ietilpa vīriešu pienākumos.
Māsa Māra, Rasa un viņas meitas jau bija savākušas sprīdi garus kūšus - sausus zāles un doņu stiebrus, kas auguši bez mezgliem pie plašiem ūdeņiem. Kūšus salika noteiktā kārtībā kā iekura sākumu. Virsū uzlika Māras salasītās trejdeviņas zālītes. Tad nāca kārta jaunākajam brālim uzšķilt uguni un aizdedzināt sārtu. Ja izdevās uzšķilt uz reizi, ─ tā bija laba zīme tam, ka namā dzīvos ilgi plaša un laimīga ģimene. Lai tas tā būtu, jaunākajam brālim Letam nācās krietni sagatavoties šim darbiņam, krietni vingrināties, jo blakus tam taču jāprot pareizi salikt ugunskura iekuru, lai labi degtu.
Kad uzšāvās liesma, māte uzšļāca ugunij trejas reizes pa kausētu tauku un vaska šļakatai, lai labāk uzturētu liesmu, kamēr iekurēsies
Vcmāmiņas pienākums bija sagatavot svētku mielastu, cepšanai gaļu jaunajā pavārdā, kamēr vēl dega smaržīgās trejdeviņas zālītes. Tās laiku pa laikam papildināja bērnu vākums un kadiķa skumšķi. Dūmi griezdamies gāja ārā pa lūku jumtā, namā palika patīkamas smaržas. Namu vajadzēja prast uzcelt, lai dūmi ietu ārā, neiekrātos telpā. Kā to panāca, nekur nav teikts, bet no mērījumiem ar bultu izriet, ka celtnes izmēri tika izvēlēti apzināti un pēc daudzu paaudžu pieredzes. Varam iedomāties, cik labi garšoja vecmāmiņas sniegtais mielasts, ja pirms tam trīs dienas bija jāgavē. Gavēšanai bija dubulta iemesli ─ ēdiena sagādes grūtības un veselības veicināšana.
Līdzīgā kārtā tika iesvētīta ala Vērša galvas smilšakmens klintī, kurā palika dzīvot Sinda, Lata, Māra, Burts un Lets. Lai novadītu dūmus, alas augšpusē izurba caurumu tieši virs lielākās telpas jeb zāles, kurā pieaudzis 172 - 176 cm garš cilvēks varēja staigāt pilnā augumā. Blakus atradās četras mazākas nišas, - Latai, Sindai, abiem brāļiem un māsai. Lielajā zālē pulcējās kopā visa ģimene.