Turpinājums10. Māra un Tlatis13
Sindas brāļa jaunākais dēls Tlatis palika viens pats visā plašajā pasaulē, necerēja vairs satapt cilvēkus, jo visi viņa radinieki gāja bojā vai pārcēlās uz citu dzīvesvietu, kad viņš, savainots lāču medībās, tālu prom pret ziemeli no dzimtajām vietām, veselu savaiti (deviņu dienu nedēļu) nogulēja eglainē. Laime bija tā, ka tas notika kādā pakalnā, kuram palu ūdeņi apskrēja riņķī, pakalnu pārvērsdami salā. Šajā salā bija paglābies liels ziemeļbriežu bars, no kura nevajadzēja bīties, jo brieži it ātri sarada ar cilvēku. Otrs labums bija pieradināts lācēns, kas slimības laikā piegādāja Tlatim ēdamas lietas, jo abi gulēja vienā migā. Lācēns bija reizē biedrs, sargs, gādnieks, - kaut gan gādāja pats sev, bet medījums tika arī Tlatim.
Tad nu bija arī tā jāsagadās, ka Tlatis un Māra atrada viens otru. Viņš savu vārdu neatcerējās, bet Māra to iedēvēja par Tlati 'purvu un mežu stampātāju', kā senlaikos sauca lāci13 (198). Laikam jau tāpēc viņas pēcnācēji skaitīja Māras vārdu ar Lāča Aci - Ziemeļa zvaigzni un Lāča zvaigznāju, vilkiem, briežiem, zirgiem, kaut gan teika min citu iemeslu - tas bijis Apis, kas to visu sadpmājis.
Māra, Tlatis un lācis plūdinājās Tlata plostā pa kādu upi lejup. Upe palika arvien platāka un krāčaināka, tecēja cauri vairākiem ledāju atstātiem ezeriem. Pārtika no pirmā kopīgā medījuma, kuru sacepa šķēlēm ugunskurā, un riekstiem, jo bija jau iestājies rudens, sākās lietavu laiks blakus palu nelaimēm.
Otrā dienā viņi izvilka plostu krastā un tālāk devās kājām pret ziemeli vairākas dienas, atkal pārcēlās Lielā Lāča meistarīgi sasietajos plostos pāri vairākām upēm, nonāca kādā augstā vietā pie upes, kur nolēma palikt un iekārtot ilgstošu apmetni, jo te bija daudz zvēru, blakus purvs, ogulāji, lazdas, klajuma malā vairākos kokos bites ievāca rudens medu. Tā bija pagaidu mītne, kāršu slietenis, kas pārjumts ādām. Tur, Ziemeļa Doņecas kreisajā piekrastē, Ukrainas arheologi tiešām atklāja Tlata krama kalumus, tā sauktos makrolitus, kādu nebija vēl citās epipaleolita apmetnēs (141).
Ukrainas arheologi šajā salā, tagad pussalā, atrada stāvbaļķu paliekas. Baļķi bija ierakti kā šaha dēlīša lauciņu krustpunkti ik metra vai pusotra attālumā, bet pa starpām bija guļbaļķu paliekas, kas it labi bija saglabājušās zem kūdras slāņa. Tātad Tlatis un Māra bija uzcēluši pāļu mītni. Tur atrada makrolitus, nuklejus, atskaldņus, Nobeļas varianta bultu un duramo šķēpu uzgaļus, kaula bultas un žebērkļus, lielu dobta akmens katlu, primitīvi salipinātu māla trauku un rūtu (stiegroto jēlķieģeļu) paliekas, lāču, suņu, ziemeļbriežu, staltradžu, sīko kažokādu zvēru kaulu paliekas, satrunējušas tāsis, no kurām, acīm redzot tika izgatavoti trauki, kā arī saldūdens zivju zvīņas, kas kopā rāda viņu dzīves veidu (141). Tālāk esot noticis tā.
Sākās nopietni darbi. Tlatis caurām dienām kala darbarīkus. ''Kas nav kalis akmeņus, tam būs grūti iedomāties, kādu meistarību prasīja krama instrumentu izgatavošana, un to, ka tas bija daudzkārt sarežģītāk, nekā kalt metālu, jo prasīja ne tikai māku, zināšanas, bet arī ārkārtīgu piesardzību, lai dārgo materiālu nesabojātu un iegūtu vajadzīgo formu, nedabūtu traumas. Pietiek pielikt vai nu vairāk vai par maz spēka, kad gandrīz jau gatavais instruments sabirzīs lauskās. Nav grūti iedomāties, ka katra neuzmanība darbā varēja novest pie instrumenta sabojāšanas, sevišķi runājot par tādiem precīziem akmens rīkiem, kā zāģi un naži. Izmantot bultas un šķēpus pārtikas iegūšanai, cīņai ar zvēriem arī bija neiedomājama māksla, kura robežojās ar sakropļošanas briesmām vai nāvi kā karā. Arī ādas vajadzēja mācēt apstrādāt un iekonservēt, lai no tām iznāktu apģērbs, paklājs vai sega naktsguļai" (89).
Tā bija makrolītiski mikrolītiskā krama industrija14, kas bija izplatīta Austreņa Eiropas vidienē epipaleolitā un mezolitā, no kurienes tā izplatījās citos novados Pievolgā, Valdajā, arī Sindas piekrastē, latgaļu galā (129;141).
Māra un Tlatis (mūsdienu valodā Lācis) izgatavoja grozus, podus, krūzes un citus traukus no bērzu tāsīm medus glabāšanai, citu pārtikas produktus un ogu sulu turēšanai, sulu raudzēšanai, kuros produkti saglabājās svaigi ilgstoši pat vasarā. Lielākus traukus izgreba no lapu koku bluķiem. No liela akmens bluķa izkala katlu, kas vienmēr atradās pavārdā. Tajā vārīja gaļu, tēju, augļus un ogas, turēja siltu ūdeni bērnu apmazgāšanai. Bērnus agri radināja pie darba. Tiem mācīja zināšanas, bez kurām senie cilvēki nebūtu spējuši izdzīvot.
Māras šūtās lāčādas bikses un kažoki, caunādas cepures ziemā lieti noderēja. Tās bija apdarinātas ar rotām15. Darīja arī tā, ka ādu zvēram novilka "pār acīm", nepārgriežot pušu. Pēc apstrādes iznāca gatavs kažoks, bet muļķa svešinieki vēlāk teica, ka šie protot pārtapt vilkos un lāčos, atkal atpakaļ cilvēkos. (123). Platformu ap namu arvien paplašināja, uzcēla vēl otru telpu, kura pagaidām kalpoja par noliktavu. Ap platformu izveidoja pītu žogu, lai bērni nevarētu nokrist un būtu arī pašiem drošāka sajūta. Ja bērnus atstāja vienus mājās, tos aiz kājas piesēja pie pāļa ar liepas lūku saiti (89). Zivis varēja ķert no platformas. Šim nolūkam viņi bija nopinuši liepu lūku tīklu. Pavasarī saķēra daudz zivju. Tās atbrīvoja no visa liekā, sažāvēja saulē ziemai. Rudenī sākās dzērveņu un riekstu vākšana. Dzērvenes auga tur pat tuvējā purvā, ko sauca par bova luģi ('sila purvu') (198). Upes piekraste bija pilna ar lazdām. Riekstu vākšana bija bērnu ziņā. Vāca arī ūdensputnu olas, sēnes, stiebrzāļu un skujkoku čiekuru sēklas, meža bišu medu ar visu vasku, pumpurus, vasas, zālītes un ziedus tējām un ārstniecības vajadzībām. Tāpēc namiņā vienmēr valdīja zāļu smaržas, kas sajaucās ar dūmu smaku. Lielais Lācis izgatavoja kaula sirpi ar krama nazīšiem, ar kuru sapļāva graudzāles, izžāvēja un tad izkūla graudus, izvētīja vējā, saberza piestā kopā ar riekstiem, sausas gaļas miltiem un cepa garšīgas karašas uz akmeņiem, kurus sakārsēja ugunī.