Turpinājums

1. Apsolītā zeme

Cēloņu un pretcēloņu cīņas seku neskārta jeb "apsolītā" zeme bija ne tikai semītiem, kas paši ir nākuši no baltiem, bet arī protobaltiem - Bībelē minēto 72 cilvēku dzimtu 5 ģimenēm, kas pārdzīvoja pēdējo drausmīgo Virma apledojuma periodu un tam sekojušos plūdus.

Vēstures pētnieks K.Bekers rakstīja, ka indoeiropiešu jeb baltu arāju cilšu atjaunotnes vieta jeb pirmdzimtene esot jāmeklē kaut kur Melnās jūras piekrastē, vietā, kuru neskāra apledojums un pasaules plūdu ūdeņi, kur bija pietiekami vietas izvērsties tik milzīgai ciltij (89).

To pierāda 14. - 12. g. tk p. m. ē. pastāvējušo arheoloģisko pieminekļu ģeogrāfija:

z              trīs mītnes Doņecas augstienē pie Azovas jūras;

z              Karakamaras ala Āzijas Aizkalnē, netālu no Kaspijas jūras piekrastes;

z              Zarzas ala Mezopotāmijas ziemeļa galā;

z              Sjureņas apmetne Krimā;

z              dažas apmetnes Kamčatkā, Indoķīnas pussalas dienvidu galā,

z              Mentas ala Marokā,

z              Omo cilvēku apmetne pie Rūdolfa ezera Āfrikā,

z              Herodota pieminētā "etiopu" ģimene Nīlas upes augštecē.

Tāli pārceļojumi no Āfrikas, Kamčatkas pussalas, Indonēzijas, Zarzas vai Karakamaras alas nebija iespējami plūdu un kalnu apledojumu, šļūdoņu, jaunās faunas un floras veidošanās dēļ. Tādēļ ir jāpiekrīt K.Bekeram. Paliek viena izvēle - Doņecas¹ augstienes apmetnes Ukrainā pie Azovas ezera. Tas sakrīt ar M Zonenbergas atzinumiem, kas, acīm redzot, tos guvusi no Bekera rakstiem, kas Latvijā diemžēl nav atrodami. Ko var atrast jaunākajos rakstos ?

Doņecas augstienē laikā līdz 15. g. tk p. m. ē. pastāvēja daudzas cilvēku apmetnes, bet 14. un 13. g. tk p. m. ē. pārejā no tām saglabājās vienīgi Miņevjaras apmetne Ziemeļa Doņecas upes piekrastē un Fedorovkas apmetne Doņecas augstienes Berdas upes vidusteces labajā krastā. Abu apmetņu krama darbarīki un plānie kultūras slāņi liecina, ka tie bija ieceļotāji, kuri atbēguši no Brjanskas teritorijas palu sākumā, nevis no Kostjonkiem Krievijas Voroņežas guberņā, kā domāja agrāk, jo, proti, starp Kostjonku kultūras slāņu noslāņošanās izbeigšanās laiku un Doņecas apmetņu rašanās laiku, bija turpat 2000 gadu pārtraukums, kamēr Jeļisejeviču apmetnes Brjanskas apgabala un Baltkrievijas robežu rajonā tika pamestas, kad radās Govoruhas apmetne Ziemeļa Doņecas upes piekrastes augšējā terasē un Janisolas apmetne Kaļčikas upes pietekas Kalkas piekrastes augšējā terasē (141).

Līdz 16000. g. p. m. ē. no Dņepras (agrāk Sindas) upes pret rieteni un līdz Donas upei pret austreni, no Ziemeļu Doņecas piekrastes līdz Azovas jūrai pastāvēja četras apmetnes Ziemeļa Doņecas upes dienvidu piekrastē un piecas apmetnes Azovas jūrā ietekošo Berdas, Miusas un Kaļčikas upju piekrastu augšējās terasēs, kas bija no ledus un sala bēgušo protobaltu īslaicīgas apmetnes, jo tajās bija jau pieminētās Gubskas senkultūras senlietas. Abas apmetņu grupas pēc 14700. g. p. m. ē. ir izzudušas, to kultūrslāņi ir pārklājušies ar vairākos gadu tūkstošos uzkrājušamies sanesumiem un no arheoloģiskā viedokļa steriliem nosēdumu iežiem, kālab šajās apmetnēs "apsolīto zemi" būtu veltīgi meklēt, jo tam pretī ir liekamas Gubskas apmetnes Kaukāza kalnu apvidū, kas liecina par bēgšanu uz Kurdistānu. Tātad te būtu lieki meklēt.

13. g. tk vidū vai beigās p. m. ē. tika uzceltas Govoruhas un Janisolas apmetnes. Govoruhas apmetne pēc stratigrafiskiem un radiokarbona mērījumiem ugunskura oglēm ir gājusi bojā aptuveni 12670. g. p. m. ē., bet Janisolas apmetni piemeklēja ļauns liktenis kādus 20 gadus vēlāk, proti, kāda no jauna radusies upe savā platajā straumē ierāva trīs mītnēs, atstājot vienīgi ceturto mītni pa pusei sabrukušu pašā kraujas malā. Pārējo mītņu paliekas bija nogrimušas un izkaisītas palienes apakšā. Pirms šīs nelaimes janisolieši bija kurinājuši lielus āra ugunskurus gar topošās upes krastu, bet tas nav līdzējis, jo trīs mītnes kādā naktī aizrāva straume kopā ar tajās gulējušajiem cilvēkiem un viņu mantību, jo palus nebija iespējams paredzēt.

Palika glābiņš Akmens Kapa piemineklī - smilšakmens klints "Vērša galva" plašā alā, kura atradās 15 - 18 m virs Piena upes māla ķīselī pārtapušās palienes un tieši virs putojošajām akmeņainajām Akmens Kapa krācēm, kuru vārdā nosaukta arī ala klintī, jo tajā atrada sievietes pārakmeņojušos kaulus.

Uz šo alu pēc ugunskura pelnu palieku radiokarbona uzmērījuma 12585. g. p. m. ē. pārcēlās bēgļi, kad viņu iepriekšējie mājokļi bija gājuši bojā. Tur bija palikusi krama kalšanas darbnīca, kura tajā pašā gadā tika pamesta novārtā, daļēji pārklājoties ar sanesumu iežiem, bet pēc kādiem 20 - 30 gadiem tajā uzradās jauni saimnieki, jo tā bija galvenā krama ieguves vieta Doņecā tajos drausmīgajos dabas apstākļos, kad cilvēki un zvēri bija dabas stihijas iesprostoti augstienē (141).

Visai iespējams, ka kādiem Govoruhas apmetnes iedzīvotājiem ir izdevies paglābties, par ko liecina antropoloģiskie pētījumi, proti, Krimas ziemeļa daļas plakankalnē bija ieceļojusi ģimene, kas piederēja pie platgalvainās mezocefāļu varietātes un ar nelielām shuliešu iezīmēm, bet tā ģimene, kura pārgāja pāri Ziemeļa Doņecas upei, pēc 50 g. izveidoja Māras saimi, kuras māte piederēja pie gargalvaino, tēvs - pie platgalvaino mezocefāļu varietātes (45;110). Tātad teikām par Latu ir arheoloģiski apstiprinājumi. Tāpēc ir jāieskatās M.Zonenbergas piezīmju burtnīcās un vēstulēs, kas tajās bija tikts par šo ģimeni, izklāstā ietverot arī arheologu pētījumu atziņas no jaunākām publikācijām. Kopaina pēc arheologu ziņām dota tabulā.