Turpinājums11. Apis ciemos pie māsas
Apis kādā no saviem medību ceļojumiem uzgāja Māras un Tlata apmetni.
Vispirms viņu sagaidīja varens suņu koris. Tad iznāca kā lāču māte, kā sieviete, ģērbusies lāčādā tā, ka galvu sedza lāča galvas āda ar spīdošam acīm un zobiem. Kad Māra ieraudzīja brāli, viņa atsvieda lāča cepuri atpakaļ un nu Apis ieraudzīja savā priekšā priekā starojošo dvīņumāsu. Apis nolaida uzvilkto loku ar savu mūžīgo vectētiņa bultu, sasita plaukstas un iesaucās:
- Mana māsiņa, beidzot es tevi atradu! Mēs ilgi raizējāmies un meklējām. Tā kā tu esi sveika un vesela, tad šai vecajai, labajai zemei uz tevi vienmēr būs draudzīgs prāts un visas dzīvības būs tavi brāļi un māsas, bet tu - viņu māte. Tu necelsies debesīs, bet dzīvosi uz zemes tik ilgi, kamēr būs dzīvs kaut vai viens vienīgs no mūsu mātes Latas ģimenes nācis pēcnācējs. Tavas lūgsnas Mūžības Mātei un senču dvēselēm lai skan klusumā zem koku zariem un lai tās sadzird tie, kam tu tās raidi! Tu būsi Tā lielā Lāča Acs un tavi bērni būs Plejādes Ziemeļa Brieža zvaigznājā, jā, un suņi, un lāči būs tavi sargi, briežu māte - tavs kumeļš, vīrs - Lāču zvaigznājs, kas runās kā Pavasara Pērkons...
Māras ģimenē jau bija trīs pusaugu meitas, divi palaidnīgi zeņķi un vēl divi mazuļi - dvīņu māsiņa un brālītis, ar krūti vēl dzirdāmi. Redzēdams, kā notiek zvejošana ar tīklu, piedaloties bērniem, Apis nevarēja vien nobrīnīties, jo viņa ģimenē zivis šāva vai nu ar kaula bultu vai dūra ar kaula žebērkli. Viņš smējās, ka māsa ķerot bērnus ar lūku tīklu pirts pakaļā, bet sakurināto mītni Apis nosauca par “pirtiņu16 uz pīles kājiņas”, jo tā bija uzcelta ūdenī uz pāļiem.
Brāli uzņēma pēc senču paražām kā visgaidītāko viesi. Apis ar Tlati ātri sadraudzējās. Pat lāču medībās aizgāja, iepriekš ziedojuši lāču valdniecei medus kāri.
Tās Apim bija pirmās lāču medības viņa mūžā. Tā nebija nekāda rotaļa, bet cīņa, kurā uzvarēja veiklākais, viltīgākais un stiprākais. Ja neveicās, lāču mednieks mājās vairs nepārnāca vai parādās sakropļots. Arī Tlatis bija daudzreiz cīnījies ar lāci, ieguvis rētas, bet vienmēr pieveicis pretinieku, dzīvs un vesels palikdams. Varbūt tāpēc Māras ģints ciltis vēlāk cēla Lāču svētkalnus, lai pielabinātos pašai lielākajai un vecākajai lāču Mātei.
Vakaros pie pavārda, kas bija būvēts visai neparasti kā akmens krāsns, bet dūmi tika ātri aizvadīti ārā, Apis sāka klāstīt savus nostāstus un piedzīvojumus, veda runas par svētām lietām un savu kromlehu, par laika skaitīšanu pēc zvaigznēm, par akmens kalendāru, kurā katrs akmens parāda savu laiku. Viņš palīdzēja iekārtot nelielu kalendāro kromlehu salas akmeņainajā paugurā. Kad tēvocis atvadījās, Māras bērnu pulciņš pavadīja viņu krietnu gabalu un lūdza apciemot atkal.
Atgriezies no ciemošanās, Apis visiem tagad stāstīja, ka viņa māsa Māra esot īstena Saules māte ar veselu baru saules meitu un mēness dēlu, jo visiem bija koši dzelteni matiņi, tikai sejiņas vieniem bija tādas kā platākas, kā Tlatim, citiem kā Apim, Mārai, Letam, Burtam - pagaras un nedaudz šaurākas.
Māsa esot kļuvusi par lāču valdnieci. Viņai kalpojot visi meža lāči un vilki, bet meža bites piegādājot brīnišķīgu medus dzērienu, no kā iesilstot sirds, prāts uz dziedāšanu un līksmību tiecoties. Apis stāstīja, ka māsa lidojot ugunīgā pūķī, jo uguns taču kurējās gaisā pacelta (pāļu mītnē virs ūdens). Par raudzēto un saldināto sulu viņš teica, ka to būšot atnesušas gandru gotiņas (gandharvi - bites), nozagtu no pašiem debesu gariem, ka tad, kad viņas vīrs ejot lāču medībās, līdzi skrienot liels suņu bars, turklāt arī Māra ejot briežu un lāču medībās, suņu bara ielenkta. Suņi apsargājot mednieku un atdzenot lāci vai briedi pa šāvienam no vēja puses.