Turpinājums9. Māra leģendā
un arheoloģijā
Pēc mūsdienu kalendāra Māra6 pēc teikas esot dzimusi 12602. gada 3. maijā (Ziedu mēneša pirmās savaites10 ceturtā dienā), kad koki un puķes tiešām bija pašā plaukumā un ziedos, valdīja Vērša zvaigznājs, kālab baltu ciltīs, kurās daudzināja Latu un Māru, par Raganām un Krīviem varēja kļūt Vērša zīmē dzimušie mazbērni.
Māra kā Laimes māte jeb dažkārt Zemes māte senlatviešu (latgaļu) panteonā bija zemes un pazemes valdniece kā Vēdu Aizmūžu Ūdeņu Māte, gādniece par cilvēkiem un dzīvniekiem visā cilvēka mūža ritējumā. Māra noteica cilvēku un dzīvnieku, sevišķi govju un vēršu dzimšanu un miršanu, piešķīra tikumu, auglību, svētību cilvēkiem, mājas dzīvniekiem, druvām, sētām un mājām. Viņa parādījās cilvēkiem lāču mātes, vilka, stirnas, briežu mātes vai raibas telītes izskatā. Dzīvoja pie ūdeņiem, kālab viņas vārdā nosauca jūru.
No Māras kā vēsturiskas personas tēla senlatviešiem radās 64 svētās Mātes, Māras sākotnējām funkcijām daloties gluži kā pelasgu jeb sengrieķu panteonā Artemīda jeb Diāna - Zeva (debesu tēva, dieviņa) un Latas meita, Apolona dvīņu māsa, kurai bija trīs meitas moiras, bet romiešu, kā arī umbru, britu, latīņu, ettrusku panteonā - trīs parkas. Tātad
z Laima bija Māra jaunībā - jauna, skaista sieviete, padoma devēja, laimīgas ģimenes dzīves noteicēja, mūža ilguma lēmēja, bāreņu aizstāve, dzemdētāju sargātāja, visu zinoša, līdzīga dieviņam kā viņa meita, bet nespēja lemt dieviņa likteni. Viņas inkarnācijas11 - dzeguze kā likteņa, dzīves ilguma, pavasara, mantiskā stāvokļa vēstniece; pūce un zīlīte kā nāves ziņas nesējas, brīdinātājas no nelaimes, neveiksmes, kara; briežu vai lāču māte kā dzemdējošās Māras dubultnieces, ziņu nesējas, vēstneses;
z Kārta - Māras vecākā meita, kas pārzināja mātes Māras lēmumu izpildes kontroli un mantiskās lietas, izlēma cilvēka lomu sabiedrībā piedzimstot;
z Giltene jeb Nāve kā Māras meita;
z Dēkla bieži tika minēta kopā ar Māru kā viņas meita, biežāk gan atsevišķi kā likteņa lēmēja. Dēklas inkarnācijas ─ dzeguze, pūce un ūpis;
z meža laumas, pļavu elfi, pazemes valdnieks Velns jeb Vells, sētas jeb saimniecības pārzinātājs Sētainis (Sātēns), saules dievi Ausēja jeb Ausma, vēju dievi Austrenis, Rietenis, Ziemelis un Dienvidis kā Saules mazbērni;
z Žemīna jeb Zemes māte - Māras māte Lata.
Ziemeļa hetiem (latosiem) Māras aizvietotāja bija Latas mazmeita Anita. Visur dievišķās mātes un balta krāsa ─ balts tērps, balta gaisma, balti ziedi. Tāpēc Z.Mauriņa kādā no esejām krājumā ''Zemes dziesma'' rakstīja, ka ''baltam kļūt nozīmē kļūt atpestītam, kļūt skaidram, daiļam un labam reizē, jo vienīgi latviešu valodā vārds balts sevī sintezē aistētiskās un ētiskās vērtības. Latviešu cilvēks klasiskajā uztverē nešķiro daiļo no labā... Latvietis meklē baltu puķi,... dzīvodams baltā Dieviņa aizsardzībā, grib daiļi piedzimt, daiļi mūžu nodzīvot, daiļi nomirt. Nav tautas dziesmu, kas liecinātu par nāves šausmām. Dzīve norit pasaulē, nāve cilvēku noved aizsaulē, nevis tumšā tartarā12. Aizsaulē gan nedzied sīkie putniņi, tur nekūko dzeguze, bet tur turpinās tā pati dzīve, tikai apskaidrotās formās. Tāpēc latvietim vajag saules, baltas drānas. Balti nāca latviskā Māra, māte, sērdienīte...'' (176).
Kā rāda Akmens Kapa piemineklī zīmētais ciltskoks, Māra jau bija liela meita precību gados, kad Latas ģimene ieradās šajā apmetnē, jo viņas dvīņu brālim, paldies dieviņam, ka Māra nekļuva par viņa sievu, bija sava ģimene, kālab dzimšanas gadu var noteikt precīzi.
Kādu dienu, jādama pieradinātā zirgā noķert aizbēgušu vērsi, Māra pazuda.