Turpinājums

12. Burts¹⁷ arheoloģijā

un valodniecībā

 Burts Latas vidējais dēls, pastarītis, Māras, Apja un Leta brālis piedzima Janisolas apmetnē 12600. g. p. m. ē. Mežāža zīmē, paņēmis no māsas Māras un brāļa Apja praktisko, ideālo un romantiskāko daļu, kļūdams par liela bērnu pulka tēvu un saglabādams radniecības attiecības un sajaukdamies ar brāļu un māsas dzimtām. Par Burta dzimtas sākuma centru uzskata Kostjonku epipaleolita un mezolita apmetnes Krievzemes Voroņežas guberņā (131):

Ø     Kostjonku XI jeb Anosovkas 2. apmetnes epipaleolita kultūrslāni, kurš pastāvēja kopš 12630. g. p. m. ē. - trejas pavārdu vietas;

Ø     Kostjonku II jeb Voroņežas guberņas Zamjatina apmetnes augšējais (pēcplūdu) kultūrslānis sākās 11018. g. p. m. ē., tajā bija 6 - 7 pavārdu vietas;

Ø     Kostjonku XXI jeb Gumeļinskas apmetnes III augšējais (pēcplūdu) kultūrslānis radies 10250. g. p. m. ē., tajā bija 12 - 15 pavārdu vietas.

Par burtu epipaleolīta un mezolīta senkultūru praktiskumu, ideālismu un romantismu liecina tā saukto Akmens Kapa, Piedņepras un Okas epipaleolita senlietu vienkāršojumi, palielinot instrumenta satveramības ērtumu un pielietojamību, piemēram, Tlata masīvajam dūres cirvim vidus tika sašaurināts, vienā galā bija plats asmens, kurš kalpoja par cirvi, nazi un kasīkli, bet kasīkļiem tveramo malu noapaļoja un pielāgoja satveršanai, īkšķim atstājot pat tādu kā piesi, kuram tomēr nebija smaila gala kā īlenam, kā protobaltu kasīkļiem ar piesi. Līdzīgā kārtā zīmuļa veida un vītola lapas formas bultu un šķēpu uzgaļus apvienoja viena veida un lieluma uzgalī ar stiprināšanas kājiņu, mikrolitu kā tādu nebija, izņemot kaula sirpju (zāģu) nazīšus (141).

Neraugoties uz šādām vispāratzītām patiesībām, krievu padomju arheologiem bija izdevīgi izlikties, ka burti bija tauta, kas izzudusi 10. - 11. gs m. ē. nezināmos vēsturiskos apstākļos, kaut gan šo pašu autoru darbos nosauktie fakti rāda, ka viņi neizzuda ne pēkšņi, ne arī pavisam ─ viņus iznīcināja krievu kņazi, ko pierādīšu 3. stāstā. Par to, ka bija tādi burti, ka viņu ciltstēvu tiešām sauca par Burtu, liecina seno arābu ceļotāju un tirgotāju raksti, kuros ir teikts, ka viņus sauca par burtas vai burts, ka šis vārds esot bijis arī viņu ciltstēva vārds, ka burti bijusi liela tauta, kas apdzīvojusi Donas upes abas piekrastes līdz lejas krācēm, resp. līdz bijušā Azovas ezera Donas līča piekrastei (34). Vēlāk burti sapārojās ar Māras pēctečiem valagiem jeb bolgiem, Leta un Sembra pēctečiem daugaviešiem un lejiešiem, izveidojot tambovu cilti, Apja pēctečiem sindiem, aizklīstot Aizkalnē un sajaucoties ar ariešiem.

Etimoloģiski (vārdu cilmes un nozīmju radnieciskuma ziņā) nav jāmeklē atskaņas arābu, tohru, šumēru un nezin vēl kādās citās valodās, turklāt arābi viņus sauca par Burtas, vienīgi latvieši un lietuvieši ir saglabājuši šī vārda senās nozīmes.