Turpinājums13. Teika par Burtu
Burta un viņa pēcnācēju lielākā aizraušanās esot bijusi meža zirgu pieradināšana jāšanai un šļūču vilkšanai, zirgu audzēšana un izkopšana. Viņa mīļākais ērzelis esot bijis Minīls, ko apstiprina sengrieķu teikas par Minīlu ─ pirmo pieradināto un jāšanai izkopto ērzeli, no kura esot sākusies zirgkopība, jo viņš esot apaugļojis visas pasaules ķēves; vēsturisks fakts, kas dokumentāri apliecina, ka Donas upes novads tiešām ir bijis pirmais zirgkopības novads cilvēces vēsturē (148), ka nevis arieši, bet burti ir bijuši pirmie zirgu selekcionāri un izkopēji, jo āriešu zirgi esot bijuši mazi, sīki, bet burtu jeb Donas zirgi esot bijuši lieli, spēcīgi, izkopti jājamzirgi, vilcēji (121).
Kādas vasaras dienas tveicē Burts esot atpūties svētbirzī, uz kuru bija pārceltas ceremonijas pēc tam, kad Burta dēliņš esot nokritis no Vērša galvas klints un nosities uz Piena upes Akmens Kapa krāču akmeņiem. Viņam esot licies, ka sirmais ozols nodrebot, kaut kas nočabot lapotnē, it kā neredzams putns būtu nolaidies un kāda balss, kas skanējusi līdzīgi bērnībā dzirdētajai tēva balsij, esot runājusi uz viņu:
- Burt, celies un posies tālam ceļam! Tevi pēc trim dienām un trim naktīm gaidīs tava izredzētā tanī vietā, kur rieteņa puses Lielajā upē ietek otra liela un plata upe. Ņem līdz loku, bultas, pilnu maku bultu, dūrescirvjus, zāģus, šķēpus, kasīkļus, šķiļakmeņus, jo tu nekad vairs neatgriezīsies pie mātes un Rasas. Ņem arī pārtiku trim dienām, jo medīt tev nebūs laika. Tu esi pārkāpis mātes liegumu un draiskojies ar brāļa meitām, kas vēl ir bērni, par ko es tevi sodīšu ar izsūtīšanu svešā malā. Šonakt nokauj ērzeli Minīlu, jo tam vairs nebūs aplekt meža ķēves. Sakur lielu sārtu no ozola zariem un sveķainajām priedēm, lai ziedotu Minīlu lielākas nelaimes novēršanai, jo citādi tava nākamā dzimta izzudīs no zemes virsus. Minīla ciskas gaļu paņem un apēd. Tagad ziedo aknas, plaušas un citu iekšu gaļu, kā arī kāju stilbus. Sēdies citā zirgā, ņem līdz mīļāko kucīti un suni, kas tevi pavadīs ceļā…
Māte Lata esot pamanījusi, ka ar Burtu kaut kas nav tā, kā vajag būt. Dēls izstāstījis, ko bija piedzīvojis. Māte esot metusi krāsotus oļus, lai pārliecinātos par likteņa lēmuma patiesumu. Tad esot pasaukusi Letu, Api, Rasu un mazbērnus, likusi sagatavot visu nepieciešamo Burta ceļojumam, noslēpdama vienīgi steigas iemeslus. Redzēdama, cik dēlam grūti atteikties no Minīla, māte būrusi ugunī un lūgusi senču dvēseles mainīt lēmumu par Minīla ziedošanu, tad likusi nokaut vēl nepieradinātu meža ērzeli, ziedot to ugunī kā teikts sapnī, lai apmānītu likteni, un palaidusi dēlu tālajā ceļā.
Burts jājis trīs dienas un trīs naktis, nonācis tēva balss norādītajā vietā, kur satecējušas divas platas upes, veiksmīgi pārpeldējis pieteku un nonācis tumšos drumos, kur lāču, vilku, vāveru, caunu, sabuļu, lapsu, bebru, stirnu un briežu tik daudz, ka gluži vai rokām varējis ķert, turklāt tie nemaz neesot bijušies cilvēka. Kaut gan viņš šajā vietā nonācis pirmo reizi, viss licies tā, kā redzēts sapnī zem sirmā ozola. Vai gan viņš varējis iedomāties, ka aizvien atradies Apja hipnozes varā.
Rau, tur jau arī esot stāvējusi tā meitene, stirniņa blakus. Kad atjēdzies, meitene un stirniņa nozudušas drumā. Jaunava esot noslēpusies dižegles zaros. Burtu pievedusi klāt viņa uzticīgā kucīte. Abi suņi esot lēkājuši ap koku un rējuši, ne jau nikni, bet tā gluži miermīlīgi.
Meitene esot atpazinusi Burtu un kļuvusi par viņa sievu.
Arī Burts iemīlējies meža meitā, kuru nosauca par Meshiti jeb Mešķīti 'meža meitu - stirniņu’, kas sen jau ilgojās pēc cilvēkiem, vienīgi neesot zinājusi kurp doties, kur meklēt, kaut gan piecu sešu dienu gājienā pret ziemeļrieteni mitusi Māra. Vēlāk Burta ģimeni apciemojis Apis, savedis kopā ar Māru, Tlati un viņu bērniem. Atkal redzēšanās priekam nebijis gala. Kopš tā laika abu ģimeņu pēcnācēji sapārojušies un izveidojuši dzimtas, kas piedalījušās Vārnu kalna novadu un Rieteņa Sibīrijas medību lauku apgūšanā.