2.2. ps16. Teiksma par Svīdru21
un viņa brāļiem
Vai nu tā bijis vai nebijis, bet teika stāsta, ka vienam Sembra dēlam bijuši seši bērni - četri dēli un divas meitas. Meitas ieprecinājis tēva māsas dzimtā. Vecākais dēls apprecējis tēva brāļa meitu Vizbalu22 (Vizbulīti), no kuras vārda esot radies tās upes nosaukums kuras krastā dzīvojuši. Tikai vidējie dēli kā neesot, tā arī neesot varējuši sievas izvēlēties.
Visi četri brāļi esot bijuši lieli akmens kalēji, mednieki un nemiera pilni, ziņkārīgi un lieli pasaules atklājēji, bet pasaule vēl bijusi tukša, tumša, plaša, gauži slapja, auksta un plika ka tikko no pirts priekškambarī iznākusi jaunava.
Kad nomiris tēvs un māte, brāļi devušies paskatīties, kas notiek tajā pusē, kur tā lielā lāču mātes āda debesīs izkārta žāvēties un novakarēs vēl spīdina it koši savu vienīgo aci. Vecā māte esot stāstījusi, ka otru aci šai esot izšāvis mednieks, kas dzīvojis tajā vietā, kur debesis ar zemi kopā saejot. Tur varot kāpt debesis un sastapt tālo vecvectētiņu Tētu, Latas vīru, visu balto un dzeltenmataino mednieku senčus. Kad uznākusi auksta ziema, jaunākais brālis, kuru saukuši par Krišu, neesot noticējis pasakām un devies uz dienvidiem laimi meklēt, saulītē sildīties un sumbrus medīt, bet trīs vecākie brāļi palikuši ziemeļos, uzcēluši lielu apmetni un medījuši ziemeļbriežus.
Vecāko brāli saukuši par Svīdri no Sembra dzimts. Gaļas pieticis, riekstu un ogu gana, ādu apģērbam un būdas pārsegšanai cik vajag. Viss būtu labi, Vizbalai tikai bērni kā nedzimuši, tā nedzimuši. Tāpēc nolēmuši piebiedroties brāļiem, kuri devušies meklēt to vietu, kur debesis ar zemi kopā saiet, jo bija dzirdējuši, ka tādā reizē esot jānomedī pati lāču valdniece, jānogriežot ķepas, jāizcepot un vienā paņēmienā jānoskrubinot. Kas zina, vai tai pusē, kur tā lāču mātes acs spīd, nelaimēsies uzmeklēt pašu varenāko lāceni un pieveikt. Būs ķepas Vizbalai, būs gaļa, būs silts kažoks apsegties aukstumā. Vizbala gan nopūtusies, kur lāci dabūšot, kad visur tikai ziemeļbrieži, briežu utis, pīles, lapsas un vilki dzīvojot, koki reti.
Tā nu gājuši kādu gabalu, lāča pēdas dzīdami. Un, raugi, nomedījuši lāceni! Vizbala saēdusies lācenes ķepas un laidusi pasaulē tik varenu puiku kā lāča bērnu. Puikam devuši vārdu Velkis (Vilks)23. Nu apstājušies pusceļā, lāča acs zemi, kur tā saiet kopā ar debesīm, nesasnieguši, jo ne jau tālu aizkulsies ar mazu bērnu. Puika audzis triju tēvu un vienas mātes gādībā, visu mīlēts un lolots. Vecākais brālis mācījis dēlam akmeni kalt, vidējais - ziemeļbriežus medīt šķēpiem un bultām ar paša kaltiem krama uzgaļiem, putnus medīt paša izdrāztām kaula bultām, jaunākais - brieža ragu apstrādāt, kaltus un kasīkļus taisīt, ādas apstrādāt, māte mācījusi senču gudrības, teikas, dziesmas, pasakas un varoņu stāstus par Sindu, Latu, Māru, Letu, Sembri, vākt čiekuru un zāļu sēklas, riekstus, pazīt augus un izmantot tos ārstniecībā. Tā nu puika izauga par gudru un stipru jaunekli.
Uzcēluši divas mājas uz priežu koka balstiem. Vienā pavārda siltumu dalījuši abi jaunākie brāļi, bet otrā dzīvojis vecākais brālis, Vizbala un Velkis23. Tā nodzīvojuši gadus divus trīs vai vairāk. Vai nu kāds laiku skaitīja savādāk kā vasarās vai ziemās? Viens brālis teica trīs vasaras nodzīvojis, otrs esot aizvadījis piecas ziemas, jo nu, raugi vien, Velkis skraidot savām kājām un meža pīles jau medījot. Vai nu sentēva Svīdra dēļ vai Vizbala bija vainīga, bet bija tā, ka šī mājvieta esot dabūjusi Svīdra un Velka vārdu, bet upei tā arī palicis Vizbalas vārds (Vizba >Visla ‘osis', tātad 'upe, kuras krastos aug oši’).
Pa tām starpām brāļu ģimenes no Pludas un Mazovas devušās uz dienvidiem. Tāpēc ziemeļa novadā, izņemot trīs brāļus un māsu Vizbalu, neesot palicis neviens mednieks. Jaunākajiem precību laiks klāt. Tāpēc brāļi Vizbalas dēļ saplēsušies. Jaunākie brāļi izkaluši bultas, nažus, kasīkļus, šķiltavas, pametuši vecākā brāļa ģimeni, kurā nu jau bijuši trīs bērni - katrs no sava brāļa, un devušies pasaulē jaunus medību laukus meklēt pret ziemeļaustreni, atkal pret lāča aci, vietu, kur debesis ar zemi tiekas, meklēdami. To vietu gan neesot atraduši. Tālu gan aizmaldījušies un septiņas zemes atklājuši, līgavas letu dzimtā apņēmuši un gājuši atkal pret lāča aci. To pirmo zemi nosaukuši par Letgavu (letu zemi, galu), otru par Kurgavu (kur lācis), trešo par Velgavu (viļņojošo upju zemi), ceturto par Daugavu (daudzūdeņu zemi), piekto par Karelavu (karātavu zemi), sesto par Skandzavu (skaisto zemi), septīto par Nortavu (ziemeļu zemi).
Vecākā brāļa Svīdra bērni, padzirdējuši seno stāstu par sekmīgām medībām pret rieteņa vēju, arī devušies jaunas zemes atklāt pāri upēm. Vispirms nonākuši lāču zemē24, tad vilku zemē25, ziemeļbriežu zemē, visur atstādami savu sēklu27. Tā gājuši trīs paaudzes. Trešā paaudze sagaidījusi lielu aukstumu un palikusi kādā Ardenu kalnu alā, ko nosaukuši mātes vārdā, jo tā pirmā ielīda šajā alā28, kālab alu nosauca par Mā d’ ala lein > Madlēnas alu.
Tā tas varēja būt, jo kāda ģimene no Pludas senkultūras grupas atdalījās un atstāja aiz sevis divu apmetņu paliekas, kurām dots Svidra jeb Svīdra Velkes vārds.
Tā no Latas trim dēliem, vienas meitas, Sindas brāļa diviem dēliem un pēdējām dzīvajām shulietēm izauga piecas Eiropas baltu cilšu ģintis: Māras, Leta, Burta, Apja un Rūta, kam arheoloģijā atbilst pieci epipaleolita arheoloģisko pieminekļu apgabali jeb gali. Antropoloģijā ir zināmi tikai trīs pieminekļi: kromaņonietes skelets “Vērša galvas” alā, galvaskauss Lietuvā pie Nemūnas, shuliešu bērniņa galvaskauss Krimā.