Ukraiņiem – senajiem russiem, rusiniem – pavasara Lielās dienas svētki (Велик день) bija senču Jaunais gads, kad sākās jauns dzīves cikls. Gatavojoties tam, sievietes cepa kuļiču un izrakstīja olas. Ukraiņu Lielās dienas rituāls sasaucas ar mūsējo, ietverot arī mūsu Ūsiņa dienas elementus.
Ukraiņiem – baltu Lielās dienas tradīcijas.
Ar olām sitās auglības svētkos par godu Mātes dievībai Mokošai. Viņu var redzēt tradicionālos izšūtos rakstos – rokas paceltas pret debesīm, bieži arī kājas izvērstas plati kā dzemdībās...
Krievijas-Ukrainas karā apbrīnu izraisa ukraiņu tautas varoņgars. Karavīru, brīvprātīgo, vienkāršo iedzīvotāju. Mariupoles rūpnīcas “Azovstaļ” 86 dienu ilgajai aizstāvībai nav līdzinieku jaunāko laiku karu vēsturē. Šādi piemēri ir tikai senajās baltu tautu cīņās pret Romas impēriju.
Ukraiņi – mūsdienu asi.
Vēsture atkārtojas. Krievija, kas uzskata sevi par trešo Romas impēriju, Ukrainā lieto romiešu plaši izmantoto t. s. izdedzinātās zemes taktiku. Tā Krievija rīkojās jau otrajā Čečenijas karā. Pēc čečenu ziņām, ticis iznīcināts katrs trešais Čečenijas iedzīvotājs. (Vienu miljonu lielā tauta zaudēja 300 tūkst. iedzīvotāju, no tiem 40 tūkst. bērnu.) Arī Gruzijas karā pie Chinvali krievi lietoja līdzīgu taktiku.
Tagad sagrautas Kijivas priekšpilsētas, Mariupole, Severodoņecka, Ļisičanska, no zemes virsas noslaucīts neskaitāmi daudz mazāku apdzīvotu vietu. Diemžēl daudzos gadījumos – ar visiem iedzīvotājiem, lopiem, mājdzīvniekiem.
Ukraiņi, līdzīgi kā baltkrievi, ir baltu sentauta. Šāda atziņa no mūsdienu seklās vēstures viedokļa skan neparasti, bet Krievijas zvērīgais uzbrukums Ukrainai liek ieskatīties vēstures dziļumos. Tad nonākam pie atziņas, ka šajā karā tiek iznīcinātas Baltu civilizācijas saknes.
Ukrainas kara 23. dienā, 18. martā, aizsaulē aizsaukts Oļģerts Ziļickis, vēsturnieks, kurš savas nacionālās stājas dēļ Padomijā represēts – izslēgts no Ļeņingradas universitātes Vēstures fakultātes 4. kursa. O. Ziļickis bija atļāvies aizrādīt LKP CK 1. sekretāram R. Pelšem uz pārkrievošanas nepieļaujamību Latvijā.
Diemžēl atjaunotā Latvijas valsts O. Ziļicki profesionālā plāksnē nav reabilitējusi. Žēl. Bet līdz ar to vēsturnieks savos slēdzienos bijis brīvāks, neierobežojot sevi kāda noteikta laikmeta politkorektuma rāmjos. Tas ļāvis veikt neatkarīgu pētījumu “Ļaujiet jel atvases dzīt!” par Baltu civilizāciju Eiropā un pasaulē, kādu akadēmiskie vēsturnieki baltiem palikuši parādā.
Kas ir ukraiņi?
Vispirms jāapzinās, ka ukraiņi ir mūsu brāļu tauta, ar kuru mūs, baltus, vieno vissenākā vēstures kopība, vissenākā valodas kopība (ar sēļu un latgaļu valodu).
Jāatgādina, ka Pēdējā ledus laikmetā un "Pasaules plūdos" 15.-12. gadu tūkstotī p. m. ē. mūsu, baltu, senči paglābās Doņecas augstienē. Plūdiem beidzoties, izdzīvojušie devās atpakaļ ziemeļu virzienā, kā arī uz tag. Armēniju, Irānu, Kurdistānu, Indiju, Turciju.
Pienākusi neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas simtā gadadiena. Jā, jā, jau pienākusi! 1918. gada 17. (pēc jaunā stila, 30.) janvārī, savā otrajā sesijā Pēterpilī to veica Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Tas bija lielinieku-vācu sarunu laiks. Latvija, izņemot nelielu daļu Ziemeļvidzemes, bija vācu okupēta. Lai neļautu divām svešām varām iztirgot Latvijas zemi, starptautiskajai sabiedrībai domātajā Deklarācijā kara un miera jautājumā latvieši pateica:
“Dibinādamies uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome: 1) atzīst, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali; 2) protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, it sevišķi pastrīpojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas territoriālā un etnografiskā nedalāmība; 3) protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāpj tautu pašnoteikšanās principu; un pēdīgi 4) nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spaidiem.”
11. novembra priekšvakarā pievērsīsimies diviem izciliem strēlnieku varoņiem – V. Ozolam un Fr. Briedim. Tieši V. Ozolam ir vislielākie nopelni arī Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem, jo viņš bija ģenerālkaujas faktiskais vadītājs. Ozola militāros nopelnus parasti noklusē viņa naidīguma pret K. Ulmani dēļ, kā arī tādēļ, ka dzīves noslēgumā viņš nonāca padomju varas kalpībā. Un tomēr nevar noliegt, ka viņš kā īsts savas tautas varonis jebkuros apstākļos rīkojies, iekšējās pārliecības vadīts, neprasot atlīdzību, riskējot ar savu dzīvību.
Runa ir par Valsts valodas centra (turpmāk VVC) prasību dublēt latviešu literārajā valodā latgalisko tekstu, ko iecerēts iegravēt Latgales kongresa simtgadei veltītajā monumentā. Tas izraisījis patiesu sašutumu latgaļos un arī citu novadu latviešos.
Ir 2017.gads. Pagājuši 100 gadi, pienācis atskaites laiks. Kā zeļ un plaukst Latgale? Cik dzidri un droši tajā skan pamattautas – latgaļu – valoda?
Ar šo datumu saistīts starptautisko tiesību nonsenss – Anglija, klasiska tiesiska valsts, de fakto atzina Latvijas valsti, pirms tā bija proklamēta. Izvirzās jautājums – kāpēc?
Un vēl kāds fakts, kas liek aizdomāties. Ja turamies pie vispārpieņemtā uzskata, ka Latvijas valsts proklamēta 1918. gada 18. novembrī, tad uzkrītoša ir Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm – Lietuva proklamēta 1918. gada 16. februārī, bet Igaunija – 1918. gada 24. februārī.
Šīs pretrunas ļauj saprast parasti noklusētā patiesība, ka Latvijas valsts, atšķirībā no kaimiņvalstīm, proklamēta divreiz.
(no grāmatas “Pēc Visuma Valdnieka gribas un likumiem”)
Visumā, tai skaitā uz Zemes, valda Visuma Dieva nemainīgie likumi.
Mūsu, Zemes iedzīvotāju, svēts pienākums ir tos apgūt un pildīt.
Pamattauta veido valsti savu interešu aizstāvībai: Tautas aizsardzībai, vadībai, apgādei, izglītībai. Tautas Valsts sabiedriski politiskai iekārtai jāatbilst Visuma likumiem.
Ir nenopietni savas valsts aizsardzību uzticēt svešiem spēkiem, arī draudzīgām valstīm, pašiem vairāk domājot par izklaidēm un ceļot pilis. Par to atgādina neizdzēšamas Latvijas vēstures lappuses. Atcerēsimies Latvijas aizsardzības spēku pirmā pavēlnieka Oskara Kalpaka traģisko galu tā laika Ulmaņa valdības sabiedroto – vāciešu – “kļūdas” dēļ.
Nav jēgas celt tautas labklājību, ja nav nodrošināta tautas un tās valsts aizsardzība.
Varoņi ir cilvēki – paraugs, vadošās zvaigznes, dižgari. Tādi ir visām etniskām tautām, bet to praktiski nav politiskām nācijām un arī vergturu impērijām. To varoņi ir pērkamie “dūres varoņi”. Īsts savas tautas varonis dara savu darbu, iekšējās pārliecības vadīts, jebkuros apstākļos, neprasot atlīdzību. Garīgais gandarījums ir augstākā atlīdzība, kas nezūd nekad.
Tautas pienākums ir savus varoņus saskatīt un novērtēt, cildināt un ar viņu paraugu audzināt jauno paaudzi. Jāprot arī atšķirt īstos varoņus no viltus varoņiem.
Vēsture ir spēcīgs politisks, ekonomisks, ideoloģisks un reliģisks ierocis, ko pārsvarā izmanto iekarotāji.
Dominējošie zinātnieki noliedz Visuma Dievu, bet pacieš Bībeles Vecās derības „To Kungu” un viņa darbus. (Skat. I Mozus grāmatu.)
Viņi noliedz kardinālo, ar Visuma spēkiem veikto Zemes pārkārtošanu un atjaunošanu, kas notika pirms ~12 tūkst. gadu, kurai katastrofas un grēku plūdu jēdziens neder.
Dominējošie zinātnieki noliedz Atlantīdas pastāvēšanu, prasot pierādījumus, kaut gan par šīs salas – kontinenta pastāvēšanu ir sarakstīts ap 5000 grāmatu. Vai tas nav pierādījums?
Tāpēc, ka viņi tika audzināti vienos melos no paaudzes paaudzē. Meloja valsts vara, meloja priesteri, meloja paši. Tāpēc viņi nevienam netic, vienīgi paši sev. Krievijas impērijas ideoloģija caur caurēm veidojusies melos un krāpšanā, tā ka tā kļuva par valdnieku vardarbīgi taisītās tautas nacionālo raksturu. Protams, bija jau arī izņēmumi, bet to nebija daudz.
Valodas būtību un nozīmi, šķiet, visdziļāk ir atklājis viens no pasaules dižākajiem meistariem psiholoģijas zinātnē Karls Gustavs Jungs. Apceļojis pasauli, iepazinies ar dažādu tautu kultūru un dziļi izpētījis cilvēka bezapziņu, viņš ir nonācis pie secinājuma, ka visai cilvēcei pastāv kopīga kolektīvā bezapziņa un kopīgi simboli. Šos bezapziņas dzīlēs mītošos simbolus viņš ir nodēvējis par pirmtēliem jeb arhetipiem. Pirmtēli ir gadu tūkstošos veidojušās domāšanas, uztveres un pārdzīvojumu reakciju formas. Tomēr katrai atsevišķai tautai pastāv vēl savi īpašie pirmtēli jeb arhetipi. Jungs uzsver formas, ne satura nozīmi! Pirmtēli ir spēks, kas cilvēku ietekmē neatkarīgi no viņa gribas. Tam, kurš kopj savu valodu, saglabā tradīcijas, ir lielāka iespēja apzināties savas tautas specifiskos pirmtēlus un izmantot to sniegto enerģiju un priekšrocības. Ja cilvēks atsakās no tradīcijām, savas vēstures, simboliem, valodas, viņš zaudē kontroli pār savas psihes dziļāko slāņu enerģiju, kas tādā gadījumā var izpausties kā postošs spēks. Tātad, valodas un simbolu nozīme ir nenovērtējama. Atsevišķie valodas vārdi un simboli (piemēram, ornamenti) ir tieša šo tautas pirmtēlu izpausme. Tātad, ja tauta neturas pie savas kultūras un valodas, tad notiek tās pašiznīcināšanās.
Dienvidurālu stepēs pirms 20 gadiem tika veikts arheoloģisks atklājums, ko nozīmes ziņā bija iespējams pielīdzināt Homēra apdziedātās Trojas atklāšanai gadsimtu agrāk. Senās leģendas par indoeiropiešu senču pirmdzimteni bija tapušas par realitāti. Arkaima - Ēģiptes piramīdu un Stounhendžas līdzaudze, pilsēta, cietoksnis un templis vienlaikus, izrādījās tikai daļa no grandiozas, agrāk nezināmas seno āriešu "pilsētu valsts".
Dzirdot valodnieku un vēsturnieku apgalvojumus par to, ka latvieši pieder pie baltu valodu un etniskās grupas, bet balti savukārt – pie indoeiropiešu valodu saimes, neviļus rodas jautājums – kur un kad ir radusies indoeiropiešu pirmtauta? 19. un 20. gadsimtā zinātnieki ir izteikuši daudzas hipotēzes un minējumus par indoeiropiešu pirmdzimteni Karpatos, Melnās jūras ziemeļu piekrastē, Indijā, Himalajos un citur. Galīgā atbilde uz šo jautājumu vēl nav rasta.
Viena no visvecākajām Eiropas pilsētām. ( vecajā val. – piļ-sāts)
Baltiem-āriešiem-šumeriem rig ir – rīkot, valdīt, uzraudzīt.
(pirms 6. gt. vēl ķīļrakstos)
Baltiem –„ķeltiem”, gotiem, senprūšiem u. c. rig arī nozīmēja rīkot, valdīt, uzraudzīt.
Sēļiem un latgaļiem, kas ir ļoti senas un bija lielas baltu tautas, vēl tagad – reikot, Reiga. Salīdzināsim ar senskandināvu (senislandiešu) valodu, no kuras Reikjavīkas nosaukums!
Ķīniešu hronikas runā par kādu tautu, kas dzīvo Sibīrijas dienvidos un kurai piederīgie ir liela auguma, gaišiem matiem, zilām acīm un apdzīvo teritorijas, kas sniedzas līdz Ziemeļu jūrai ziemeļu virzienā, bet, ejot no austrumiem uz rietumiem, tās var šķērsot mēneša laikā.
Tā ir āriešu tauta, kura sevi sauc par seļkupiem un kurai daudz kas ir kopīgs ar senajām Priekšāzijas kultūrām – Ubeidas, Halafas, Ūras. Visvairāk tomēr ar Halafas kultūru, kura ir senāka par šumeru kultūru.
Tā ir sena, sena liela baltu tauta, kas savu iesauku ieguvusi no darbības vārda ‘art’ un arī no lietvārda ‘aria’, ko sēja uzartā laukā. Viņi pasaulē pirmie sāka art zemi. Tas zemkopībā bija liels sasniegums.
Ārieši nebija nekāda dižciltīgā tauta, kā to iztēloja vācieši Hitlera valdīšanas laikā, bet parasta baltu tauta – skaisti, klasiski cilvēki gaišiem matiem, zilām acīm, vīriešu augums 170–174, sieviešu 168–172, godīgi, čakli – tādi, kā Dievs radījis. Viņi apdzīvoja plašas zemes Eiropā un Āzijā. Par āriešiem grib būt kā vācieši, tā krievi, kas paši, kā stipri jauktas tautas, radās tikai Romas impērijas sabrukuma rezultātā. Viņiem kopumā varētu būt tikai daži procenti āriešu asiņu.
Kas ir Latgale? Vai tā būtu tikai teritoriāla vienība? Nē, tā ir arī latgaļu tautas zeme. Latgaļu, kuri kādreiz bija liela un stipra tauta. Tagad viņu paliek tik maz. Viņi vēl runā savā – latgaļu, mēlē. Latgaļu valoda Latvijā ir vienīgā saglabājusies senās latgaļu cilts valoda. Valoda un nevis dialekts. Te gribētos pilnībā piekrist valodnieka Miķeļa Bukša rakstītajam par latgaļu valodu: „Ja nevar pierādīt, ka viena valoda būtu attīstījusies no otras, tad arī nevar sacīt, ka viena valoda būtu otras dialekts.”
Viņš uzsver, ka, runājot par dzīvajām valodām Latvijā, tikai t. s. latgaļu dialekts ir senas vēsturiskas tautas valoda un nekādas Vidzemes tautas, t. s. vidusdialekta, pat vēl 13. gs. nav bijis, un, ka latgaļu valoda arī ir viena no baltu valodām tāpat kā leišu un citas vecās baltu tautu valodas.
Vispārpieņemts mūsdienu uzskats teic, ka civilizācijas vēsture sākusies Šumerā. Tas ir tik nekaunīgi melīgs, ka gluži neviļus rodas jautājums – kam šie meli ir izdevīgi un vajadzīgi?
Mēģināsim atbildēt. Runa ir par zemi Divupē jeb Mezopotāmijā (Mezopotāmijas nosaukumu, kas nozīmē – starpupju purvājs, ieviesa sengrieķu un romiešu vēsturnieki). Tas ir apgabals starp Eifrātas un Tigras upēm, kas ietek Persijas līcī. Šumeras nosaukums liecina par to, ka tā bija Šu – svētās čūskas, iespējams, zalkša – zeme. Meru ir Indijas svētais kalns.
Tagad tā ir Irākas teritorija, tuksnesis.
Ielūkosimies dziļākajā Šumeras senatnē, ko tagad parasti noklusē, un mēģināsim saprast, kas tad radīja Šumeras kultūru un – kas bija šumeri.
Lasot par baltiem, jāņem vērā, ka lietuviešu izcelsmes amerikāņu „zinātniece” M.Gimbutiene savos secinājumos par sliktu baltiem pārspēj – krievus!
Tā ir viņa, kas pēc Otrā pasaules kara nesatricināmi nostiprinājusi pasaules vēsturē tā dēvēto „indoeiropiešu ekspansijas” teoriju, kuras apliecinājums esot laivascirvis karavīru kapos.
Gimbutiene uzsver, ka t. s. indoeiropieši bijuši kareivīgie Dienvidkrievijas un Ukrainas stepju lopkopji, kas laikaposmā 4300.–3000. g. pr. Kr. ne reizi vien sagrāvuši „neindoeiropeisko”, augsti attīstīto zemkopju „Seno Eiropu” (Gimbutienes apzīmējums), t. sk., Krētas kultūru.
“Jūs esat bezgala sena tauta. Jūsu saknes ietiecas tāltālā pagātnē...” rakstīja Lielvārdes jostas zīmju tulkotāja R. Rozīte, bet nu...
To viņi ir paveikuši pēc zinātniskiem priekšrakstiem kā pēc notīm. Lai Jūs nezinātu, ko ar jums izdarīja, šīs zinātniskās notis tika izdotas bibliotēku sērijā un ieslēgtas tā sauktajos speciālajos fondos.
Ar to vēlējos pateikt, ka tā saukto padomju tautu internacionalizācija tika izdarīta tieši tā, kā par etnoģenēzi un relikta etnosiem rakstīja pazīstamo tā laika disidentisko dzejnieku Gumiļeva un Ahmatovas dēls, ģeogrāfijas zinātņu un vēstures zinātņu dubulta doktors Ļevs Gumiļevs, par ko pats 25 gadus sabija gulagā kaut kur tālajā ziemeļu taigā (skat. Л. Н. Гумилев. Этногенез и биосфера Земли. Л.,1990, kas tika rakstīta uz bērza tāsīm), kā par dinamiskā garīgā un fiziskā līdzsvara nosacījumiem tautu pastāvēšanā rakstīja bijušais PSRS Bioloģijas institūta direktors Nikolajs Reimers, dzejnieka Vecā Reimersa mazmazdēls, kas pēc tam tika padzīts no darba kā neuzticama persona (skat. Н. Ф. Реймерс. Азбука природы. Микроэнциклопедия биосферы. М., Наука, 1980, с. 61-62.)