Vilis Mīlvars Liniņš (1928-2024)

Dzimis Kaplavas pagasta "Līdumniekos" Sēlijas pašā austrumu galā. Sēļi ir viena no vecākajām baltu tautām, kuras valoda (līdztekus latgaļu) sevišķi tuva senajai āriešu-baltu pirmvalodai. Mācījies Vecbornes sešgadīgajā skolā, pēc tam Krāslavas ģimnāzijā. Kā vēlāk izpētīja I. Vīks, Vecborne bijis viens no baltu tautu svētvietu centriem.

Dzīvojis Latvijas brīvvalsts laikā. Pieredzējis arī lielo latviešu tautas nodevību 1939.–40. gadā no Ulmaņa puses, kas satrieca un vienlaikus pamodināja cīņas garu par latviešu tautu, kas nav nodzisis.

Ar izcilību beidzis Rīgas Jūrskolu, brīvprātīgi devies strādāt uz PSRS Tālajiem Austrumiem, Vaņino ostu, jo Latvijā draudēja arests par piedalīšanos nacionālo partizānu kustībā. Neklātienē mācījies Vladivostokas jūras inženieru augstskolā, bet, kad kara komisariātā brīdināja, ka nekad uz tālbraucēju kuģiem netiks, pārgājis uz Habarovskas Politehnisko institūtu, ko absolvējis kā būvinženieris.

Rakstīt sācis, strādājot PSRS impērijas Tālajos Austrumos. Pirmais lielākais rakstu darbs – 100 lpp. garā vēstule PSRS Kompartijas ģenerālsekretāram L. Brežņevam 1965. gadā, kurai, pētot vēsturi un tautsaimniecību, pierādījumi tika vākti 3 gadus. Tās pamatdoma bija ārkārtīgais padomju varas nesaimnieciskums, un gala secinājums – ja nekas netiks mainīts, tad PSRS impērija pēc 20 gadiem sabruks. Par to KGB V. Liniņam piesolīja 4 gadus aiz restēm. Jāpiebilst, ka šis pareģojums piepildījās ar mēneša precizitāti.

1972. gadā atgriezies Latvijā un strādājis dažādās lielās celtniecības organizācijās par galveno inženieri. Tomēr Rīgas tuvumā strādāt neļāva – ministrijas partijas birojs V. Liniņu neapstiprināja amatā. No Tālajiem Austrumiem līdzi nāca politiski neuzticamā slava. Aktīvi pētīja latviešu tautas drūmo demogrāfisko stāvokli un rakstīja par to Kompartijas un padomju varasvīriem. Līdz ar to sākās vajāšanas, kas noslēdzās ar izraidījumu uz Vāciju. Kā tika teikts – uz mūžu.

Ticis 1984. gadā trimdā Rietumvācijā, pievērsies rakstniecībai, sākumā publicistikai. Daudzus rakstus sūtīja Andrejam Eglītim, Latviešu Nacionālā fonda ģenerālsekretāram Stokholmā, un tos bez V. Liniņa paraksta publicēja visas trimdas latviešu avīzes un žurnāli. Kad iesniedza ar savu parakstu, nodrukāts netika nekas.

1985. gadā uzrakstīja un A. Eglītim aizsūtīja manuskriptu ar nosaukumu "Ārpus padomju koncentrācijas nāves nometņu žoga". A. Eglītis to nekavējoties izdeva grāmatā Latviešu Nacionālā fonda apgādā. Tika saņemtas labas atsauksmes, tostarp arī no vēsturnieka, prof. Edgara Andersona un trimdas latviešu lielākā rakstnieka Anšlava Eglīša u. c. Grāmatu ātri izpirka. E. Andersons par grāmatu sniedza vairākas intervijas "Amerikas balsij", savukārt, A. Eglītis ar poļu jūrnieku starpniecību organizēja grāmatas nogādāšanu Latvijā. Tā nonāca Rīgas grāmatu "melnajā tirgū" Imantā. Kāds baltvācietis iztulkoja grāmatu vācu valodā, taču izdot to neizdevās. Vizītē Rietumvācijā ieradās PSKP ģenerālsekretārs M. Gorbačovs un ārlietu ministrs E. Ševardnadze ar lielu delegāciju, viņi tikās arī ar Vācijas drošības dienestiem, un vācu izdevēji kļuva piesardzīgi. Čeka plāno savu darbību 50 gadus uz priekšu, un valstu robežas tai neeksistē…

Pēc dažiem gadiem Vācijā V. Liniņš uzrakstīja nākamo darbu – "Impērijas bijušā pilsoņa raibā dzīve". Arī tā izdošanu ASV nobremzēja čekas "garā roka". Tas izdots vēlāk Latvijā. Tad tapa vairāk nekā 400 lpp. biezais vēsturiskais romāns "Nāves ceļa būvētāji" – par dzelzceļa būvi 2. Pasaules kara laikā Padomju Savienībā līnijā Komsomoļska pie Amūras-Vaņino. Tas ir BAM sākums, dzelzceļš, pa kuru veda arī ne mazumu ieslodzīto latviešu, lai ar kuģiem transportētu tālāk uz Kolimu…

Jau atgriezies Latvijā, pēc Dieva dabas pētījumiem V. Liniņš uzrakstīja brošūru – "Vai tas var būt?", ko izdeva 2006. gadā. Izdotas arī citas brošūras.

Ap 2000. gadu V. Liniņa rokās nonāca O. Ziļicka baltu tautu vēstures manuskripts "Ļaujiet jel atvases dzīt!", ko neizdevās izdot pilnā apjomā (ap 1000 lpp.). Ar autora atļauju V. Liniņš šo lielo darbu sakoncentrēja 96 lappusēs un 2003. gadā izdeva divos metienos ar nosaukumu "Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē". Baltu senās vēstures iedvesmots, sarakstīja un izdeva arī aizvēsturisko romānu "Pēdējais Ledus laikmets. Balti dodas pasaulē" – pagaidām tikai pirmo daļu.

Visas grāmatas un citus darbus izdevis par saviem skopajiem līdzekļiem.

Kopš tā laika, jau 12 gadus, neatslābstoši pēta baltu tautu seno vēsturi. (Profesionālie vēsturnieki sacietējušās vēstures dogmas studē 5 gadus.) Rezultātā, ciešā sadarbībā ar O. Ziļicki, tapis "Baltu tautu civilizācijas" 3. papildinātais izdevums.

Pētot tautu dzīvi, apceļojis trešo daļu zemeslodes un daudz ko apguvis.

Iedzimts zemkopis, hidrotehniķis, būvinženieris, kuģu mehāniķis, jūras flotes rezerves virsnieks, rakstnieks, Dieva dabas un baltu tautu dzīves un vēstures neatkarīgais pētnieks, dabas dziednieks. Partiju bandās nav sastāvējis.