Vilis Mīlvars Liniņš (1928-2024)

Dzimis Kaplavas pagasta “Līdumniekos” Sēlijā septiņu bērnu ģimenē. Latvijas brīvvalsts laikā pieredzējis jaunsaimnieku dzīves grūtumu un guvis zemkopja rūdījumu. Kā Vecbornes sešgadīgās skolas audzēknis piedzīvojis Baigo gadu, karu, atkārtotu krievu okupāciju un tēva arestu. Pusaudža vecumā kļuvis par ģimenes apgādnieku.

Ar izcilību beidzis Rīgas Jūrskolu kā hidrotehniķis un brīvprātīgi devies strādāt uz PSRS Tālajiem Austrumiem, lai varētu palīdzēt ģimenei.

Vilis ostā bija normētājs, bet faktiski ieslodzīto darbaspēka vadītājs, vēlāk Tehniskās daļas inženieris, vēl bez inženiera diploma, ko ieguva vēlāk neklātienē Habarovskas Politehniskajā institūtā.

Rakstīt sācis Tālajos Austrumos. 1965. gadā tapa plaša kritiska vēstule PSRS Kompartijas ģenerālsekretāram L. Brežņevam par stāvokli valstī. Sekoja slēptas represijas.

1972. gadā ar buntavnieka slavu atgriezies Latvijā un strādājis dažādās lielās celtniecības organizācijās par galveno inženieri. Pētījis latviešu demogrāfisko stāvokli un rakstījis par to Kompartijas un padomju varasvīriem. Nācās piedzīvot ierobežojumus, vajāšanu, stūra mājas brīdinājumus, kas 1984. gadā pēc četrus gadus ilgām mokošām peripetijām noslēdzās ar izraidījumu uz Rietumvāciju. Kā tika teikts – uz mūžu. Vilis Liniņš izbrauca ar Vācijas Federatīvās Republikas vīzu pie sava dēla, kurš tur bija nokļuvis, Austrumvācijā atsakoties no PSRS pases.

Trimdā Rietumvācijā pievērsies rakstniecībai, sākumā publicistikai. Viļa Liniņa rakstus par dzīvi Padomijā dzejnieka Andreja Eglīša vadītā Latviešu Nacionālā fonda (Stokholma) paspārnē publicēja visas trimdas latviešu avīzes. Kad V. Liniņš kaut ko iesniedza patstāvīgi ar savu parakstu, nodrukāts netika nekas.

1987. gadā A. Eglītis LNF apgādā izdeva V. Liniņa pirmo grāmatu “Ārpus Padomijas koncentrācijas nāves nometņu žoga”. Labas atsauksmes “Amerikas balsij” sniedza vēsturnieks, profesors Edgars Andersons un rakstnieks Anšlavs Eglītis. Andrejs Eglītis ar poļu jūrnieku starpniecību organizēja grāmatas nelegālu nogādāšanu Latvijā.

Pēc dažiem gadiem Vācijā V. Liniņš uzrakstīja nākamo grāmatu “Impērijas bijušā pilsoņa raibā dzīve”. Tās izdošanu ASV nobremzēja kāda “gara roka”. Grāmata izdota vēlāk Latvijā par autora līdzekļiem.

Atgriezies Latvijā, V. Liniņš pievērsās Dieva dabas un baltu tautu vēstures pētījumiem. Tapa grāmata “Pēc Visuma Valdnieka gribas un likumiem”.

Vēsturiskais romāns “Nāves ceļa būvētāji” atkal aizved uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, vēsta par dzelzceļa līnijas Komsomoļska pie Amūras-Vaņino būvi, pa kuru veda arī ne mazumu latviešu, lai ar kuģiem transportētu tālāk uz Kolimu. Romāna manuskriptu konfiscēja Drošības policija stila ekspertīzei okupekļa spridzināšanas lietā, kurā V. Liniņš bija apsūdzēto vidū. Vēlāk manuskriptu atdeva un ieteica izdot.

Ap 2000. gadu V. Liniņa rokās nonāca plašais (ap 1000 lpp.) Oļģerta Ziļicka baltu tautu senvēstures pētījums “Ļaujiet jel atvases dzīt!” Ar autora atļauju V. Liniņš šo darbu koncentrēja un laida klajā grāmatā “Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē”. Tā piedzīvoja vairākus izdevumus. Baltu senvēstures iedvesmots, V. Liniņš sarakstījis un izdevis arī vēsturisko romānu “Pēdējais Ledus laikmets. Balti dodas pasaulē”.

2014. gadā izdevis savu neatkarīgo vēstures pētījumu “Kas cēla un kas grāva Latvijas valsti”.

2019. gadā deviņdesmit gadu vecumā apkopojis savu dzīvi grāmatā “Līdumnieks jautrajā ciematā”.

Visas grāmatas izdevis par saviem līdzekļiem. Nekad nevienā partijā nav sastāvējis.

Vilis Liniņš bija iedzimts zemkopis, Dieva dabas, baltu tautu dzīvesziņas un vēstures neatkarīgais pētnieks, dabas dziednieks un rakstnieks, deviņu grāmatu autors.