Ir nenopietni savas valsts aizsardzību uzticēt svešiem spēkiem, arī draudzīgām valstīm, pašiem vairāk domājot par izklaidēm un ceļot pilis. Par to atgādina neizdzēšamas Latvijas vēstures lappuses. Atcerēsimies Latvijas aizsardzības spēku pirmā pavēlnieka Oskara Kalpaka traģisko galu tā laika Ulmaņa valdības sabiedroto – vāciešu – “kļūdas” dēļ.
Nav jēgas celt tautas labklājību, ja nav nodrošināta tautas un tās valsts aizsardzība.
Arī to rāda Latvijas brīvvalsts pieredze. Latviešu tauta sūrā darbā pacēla savu labklājību, bet tās vadītāji neko nedarīja, lai to nosargātu. Tika izšķiesti prāvi tautas līdzekļi armijas uzturēšanai, bet sakopto, samērā bagāto valsti atdeva ienaidniekam bez neviena šāviena. Kā Valsts prezidenta amata uzurpators Kārlis Ulmanis un viņa “zemtupeles ģenerālis”, kara ministrs Jānis Balodis skandināja – draudzīgajai Padomju Savienībai, kas latviešu tautu noveda līdz iznīcības robežai.
Piedāvāju pamatprincipus, saskaņā ar kuriem organizējama valsts aizsardzība. (No grāmatas “Pēc Visuma valdnieka gribas un likumiem”)
Tautas valsts aizsardzība
Valsts un tautas aizsardzība jāplāno un jāveic pastāvīgi un vispusīgi – garīgi un materiāli. Jāizzina un jāizanalizē pagātnes kļūdas, kā arī nodevības (skat. grāmatu “Kas cēla un kas grāva Latvijas valsti”).
Ir ziņas, ka Latvijas armijas Ģenerālštābs ap 1935. gadu bija izstrādājis valsts aizsardzības, ar partizāņu cīņas metodēm, plānu, ko augstu novērtēja vairāku mazo valstu militārie speciālisti, uzskatot to par labu un pielietojamu, bet K. Ulmanis un kara ministrs J. Balodis to noraidīja. Kā vēlāk apstiprinājās – PSRS interesēs.
Mēģināšu šo plānu iztēloties, daļēji rekonstruēt, varbūt arī ar kādu niansi papildināt, lai tas varētu darboties.
Vispirms, jāpieņem un jāizsludina attiecīgs valsts likums vai, vēl labāk, tas iekļaujams Satversmē, lai mainīgie Valsts vadītāji to bez tautas nobalsošanas nevarētu grozīt un kritiskā brīdī atcelt.
Pamatā jābūt idejai, ka katra valsts pilsoņa pienākums ir visiem līdzekļiem, visos laikos, bez atlīdzības aizsargāt sevi, savu ģimeni, savu īpašumu un valsti no visa veida ienaidniekiem, iebrucējiem, negaidot pavēles no valsts varas, ignorējot visa veida aizliegumus pretoties ienaidniekam.
Ir svarīgi, lai pilsoņi, savas valsts patrioti, dzīvotu maksimāli izkliedēti pa visu valsti.
Tālāk:
Šis valsts aizsardzības modelis jāpapildina un jāuzlabo. Jādzīvo ar skatu nākotnē, balstoties uz pagātni, tās panākumiem, pieredzi, nepieļaujot vecās kļūdas.
Pārtikas rezerves.
Ar tukšu vēderu ilgi nekarosi, neaizstāvēsies. Kā stratēģiskās pārtikas rezerves ieteicamas: pupas un zirņi, kas, it īpaši mālainā zemē audzēti, satur visus cilvēka organismam nepieciešamos mikroelementus. Diena deva – 100 g sausa produkta, kas izvārīti dod 300 g. Šie produkti, spēka koncentrāti, nostiprina imūnsistēmu, pilnīgi aizvieto gaļu. Tos iespējams pietiekošā daudzumā izaudzēt mazdārziņos. Labi izžāvētus, aizvākotās stikla burkās mālainā zemē 0,5 m dziļumā var uzglabāt vismaz 15 gadus. Ieteicams mežā, ziemeļu nogāzēs. Līdzīgi aizvākotās stikla burkās var uzglabāt dabīgos: cukuru, sāli, sālītus (ar dabīgo sāli) dārzeņus, kā arī sveces utt. Tā var daudzus produktus nebaltai dienai uzglabāt arī miera laikā. Tas viss var būt labs atspaids arī smagas saimnieciskas krīzes gadījumā. Labi, lēti, droši. Tas viss ir aprobēts.
Lauku sētās un ciematu mazdārziņos ieteicams audzēt arī topinambūrus, kas prasa minimālu kopšanu. Tos var lietot gan kartupeļu vietā, gan salātu veidā, sākot no augusta, visu ziemu, līdz jūnijam. Tas ir arī pretvēža līdzeklis un labs pārtikas produkts diabēta slimniekiem, no kura arī iegūst dabīgo insulīnu.
Pie tautas un valsts aizsardzības pieder arī pazemes pagrabi. Prātīgi uzbūvēti un ierīkoti, tie var dot arī patvērumu stihisku nelaimju gadījumos miera apstākļos.
Tauta, kas sagatavota ilgstošai aizsardzībai, pat ienaidnieka “izdedzinātas zemes taktikas” gadījumā var atdzīvoties, kad ienaidniekam šī zeme būs nāvējošs tuksnesis.
Der ieskatīties Šveices aizsardzības sistēmā. Tā ir valsts – cietoksnis, kur katra lauku sēta un ciematu privātmājas ir cietoksnis. Tur visi garīgi veselie pilsoņi ir karavīri: savas sētas, ģimenes un valsts aizstāvji. Visiem mājās ir moderni kājnieku ieroči un munīcija. Katru gadu visi militārajam dienestam pakļautie iziet militārās apmācības, kur trenējas un apgūst jaunos ieročus. Tādēļ neviena kaimiņvalsts pat nedomā līst Šveicē iekšā. Arī likumdošana ir attiecīgi sakārtota, kas nepieļauj varas vīriem traucēt pilsoņiem valsts un pilsoņu īpašumu aizsardzību.