Mūsu tautas Baltajam tēvam Oļģertam Ziļickim Aizsaulē pievienojies Vilis Liniņš. Kopš šā gada pavasara ziedoņa Viļa vairs nav mūsu vidū… Abu aizgājēju mūžs samērojams ar Latvijas valsts pastāvēšanas laiku. Abi ir baltu sentautu pēcteči: Oļģerts sudāvu, bet Vilis – sēļu.
Šādus cilvēkus novērtē, kad viņu pietrūkst. Viņi nerunā skaļus vārdus, maz sola, bet dara. Vilis mēdza teikt: “Ko vari izdarīt viens, to dari pats, nelūdz palīdzību!” Un vēl: “Turi vārdu!” Viņš iemiesoja parunu – vīrs un vārds – pat tad, kad tas kaitēja viņam pašam. “Vecais kalums, godavīrs” – tā saka par šādiem cilvēkiem. Vilis nebija steidzīgs, jo visu darīja īstajā laikā. Mēdza uzsvērt, ka ir iedzimts zemkopis. Nekad nesēdēja dīkā. Bija pieticīgs, prata iztikt ar mazumiņu, neprasīja neko sev, nekrāja pasaulīgo mantu, negaidīja neko no citiem, sirdī un mājoklī allaž uzturēja svēto dzīvo uguntiņu. Ar šādiem cilvēkiem kopā ir labi – viņi uzņemas atbildību par dzimtu, tautu, valsti, civilizāciju. Viņi visu prot un ar visu tiek galā.
Šāda dzīves pozīcija noved pie neiecietības pret netaisnību, meliem, rupju varu. Šādi cilvēki stājas pretī Tumsas spēkiem un arī saņem pretsitienus.
Kad 1939. gada oktobrī dzimtajiem Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta “Līdumniekiem” pārlaidās krievu okupantu lidmašīnas, desmitgadīgais Vilis apsolīja sev cīnīties par latviešu tautas brīvību.
Kad 1945. gada februārī krievi arestēja tēvu un 1946. gada rudenī no Rīgas jūrskolas, kurā Vilis bija iestājies, naktī pazuda vairāki kursabiedri, nāca izpratne – jāizvēlas tāds dzīves ceļš, kur nebūs jāloka mugura nežēlīgās varas priekšā. Tā hidrotehniķis Vilis brīvprātīgi aizbrauca strādāt uz Padomijas Tālajiem Austrumiem – tālāk vairs Staļina režīms nevarētu aizvest. Vēlākie notikumi pierādīja, ka tā bijusi pareiza izvēle.
Slepenajā Vaņino ostā, milzīgā tranzīta koncentrācijas nometnē ieslodzīto nāves ceļā uz Kolimu, Vilis uzzināja par leģendāru latviešu politieslodzīto pretestības izpausmi – latviešu dokeru brigāde bija uzlaidusi gaisā kuģi ar Kolimai paredzētām sprāgstvielām. Tātad ne visi bija padevušies! Zīmīgs fakts. Vaņino Vilis nepiedalījās nevienās vēlēšanās. Slepenajā ostā, kur galvenais darbaspēks bija ieslodzītie, jau arī nemaz nebija padomju varas.
Vērojot vispārējo trulumu, nolaidību, bezatbildību, necieņu pret cilvēka dzīvību, Vilī nobrieda pārliecība, ka Padomijai nav nākotnes. Tā 1965. gadā tapa plaša vēstule PSKP ģenerālsekretāram L. Brežņevam. Būtībā ilgstoši gatavots politekonomisks pētījums ar gala secinājumu, ka, ja attieksme pret cilvēku un darbu Padomijā nemainīsies, pēc 20 gadiem Padomija sabruks. Šis pareģojums piepildījās.
Pārsteidzoši, ka šīs vēstules dēļ viņu tomēr neatbrīvoja no darba, kaut gan pavēle jau bija sagatavota un PSKP CK pārstāvis ar veselu partijnieku svītu spieda Vili no rakstītā atteikties. Velti. Nevarēja “piešūt” ne pretpadomju aģitāciju, ne propagandu, nedz sadarbību ar ārzemju aģentiem. Viņš cīnījās viens, ar latvieša pārliecību – arī viens ir karotājs. Ar sakostiem zobiem vara viņu piecieta, bet slēpti kaitēja.
Zemē, kur “taiga ir likums un lācis – prokurors”, nācās pastāvīgi būt nomodā kā meža zvēram par savu dzīvību. Strādājot ar ieslodzīto darbaspēku, nācās iepazīties ar “taigas likumiem” tuvāk – divas reizes kriminālās autoritātes viņu paspēlēja kārtīs. Vēl sabraukšana ar smago auto, kad šoferim, partijniekam, iedeva tikai rājienu. Vilis sprieda, ka Vaņino 4 reizes laimīgi izglābies no “kaulainās skavām”. Šī pieredze Vili vēlāk ne reizi vien glāba Latvijā.
Tēvzemē Vilis no šīs pirmās “brīvprātīgās trimdas” atgriezās 1971. gadā pēc vairāk nekā 20 Vaņino nostrādātiem gadiem. Jau drīz viņš tika aicināts uz pārrunām stūra mājā. Viņam mēģināja “piešūt” padomju varas gāšanas mēģinājumu. Neoficiāli tika dots padoms izbraukt no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, tātad atkal doties trimdā. Vilis sprieda – tas jādara, lai no Rietumiem palīdzētu latviešu tautai izkļūt no “lielās zonas”. 1984. gadā pēc mokošiem četriem gadiem tas beidzot izdevās.
Viļa Liniņa dzīvē netrūka paradoksu. Viens no tādiem – Rietumu brīvajā pasaulē piepildījās KGB vīru draudi, ka, ja arī viņš kādreiz tiks uz ārzemēm, tad viņam neļaus “galvu pacelt”. Vilis neatlaidīgi aicināja trimdas latviešu organizācijas dibināt “Latviešu tautas glābšanas fondu”, bet trimdas latviešu vadība viņu boikotēja. Vienīgi dzejnieks Andrejs Eglītis Stokholmā atbalstīja Viļa centienus, gan šauri grāmatniecības jomā. Viņa vadītais Latviešu Nacionālā fonda apgāds 1987. gadā izdeva Viļa Liniņa grāmatu “Ārpus Padomijas koncentrācijas nāves nometņu žoga”. Atzinīgu recenziju grāmatai sniedza pazīstamais trimdas vēsturnieks Edgars Andersons. Ar viņa svētību grāmata iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas krājumā. Sākās sadarbība, kura pārtrūka E. Andresona mīklainās nāves dēļ. Viņš gāja bojā autokatastrofā.
Kad Latvija atguva neatkarību, jau kopš 1992. gada Vilis “Latviešu tautas glābšanas fondu” mēģināja dibināt Latvijā. Tas izdevās tikai 1996. gadā, atgriežoties tēvzemē uz pastāvīgu dzīvi, pēc ilgstošas cīņas ar birokrātiju. Vilis nekavējoties rakstiski vērsās pēc atbalsta pie Saeimas deputātiem un citiem varas vīriem un sievām, pie avīzēm un pie uzņēmējiem. Ziedotāju nebija. Bet latviešu tauta deviņdesmitajos, sastapusies ar “vilku morāli”, no jauna slīga bezcerībā.
Tad 1997. gadā nāca okupekļa spridzināšanas epopeja un jaunlaiku mežabrāļa gaitas. Un atkal paradokss – krievu laikā Vili neiebāza cietumā, to izdarīja brīvajā Latvijā it kā par līdzdalību Pārdaugavas okupantu monstra spridzināšanā. Atkal draudēja ar 25 gadiem aiz restēm, vadāja pa valsti roku dzelžos, konfrontēja, filmēja... Savu septiņdesmit gadu jubileju Vilis Liniņš sagaidīja Rīgas centrālcietumā. Mūsdienu sirdsapziņas cietumnieks. Kamerā viņš sēdēja kopā ar slepkavām, bija provokācijas no kriminālo autoritāšu puses. Kārtējo reizi Vili glāba savas taisnības apziņa, bezbailība, kriminālās pasaules pazīšana un “sestais prāts”. Bet vēlāk arī šī cietuma sabiedrība Vili godbijīgi uzrunāja – «дедушка». Neatbildēts tikai ir jautājums – kur palika viņa cilvēktiesības. Un arī – kāpēc brīvajā Latvijas valstī par pamattautas – latviešu tautas – interešu aizstāvību tik bargas apsūdzības.
Vilis Liniņš vēl paspēja piedzīvot savas taisnības triumfu – okupekļa nogāšanu. To, ko Latvijas un Rietumu politiķi saprata tikai pēc Krievijas lielā agresīvā iebrukuma Ukrainā, Vilis bija zinājis visu laiku – okupācijas simboli strādā pret latviešu tautu. Valsts prezidenta cienīga ģeopolitikas izpratne…
2022. gada augustā okupeklis visas civilizētās pasaules acu priekšā krita viegli un skaisti, jo grūtākais, nesot upurus, bija paveikts 1997. gada 6. jūnijā. Monstram krītot, ūdens šļakatas uzvirmoja kā eņģeļu spārni, kā pieminot bojā gājušos Valdi Raupu un Aivaru Vīksniņu. Vilis izprata baltu dzīvesziņas un nesagrozītas baltu vēstures nozīmi, lai celtu latviešu tautas pašapziņu. Pēc iznākšanas no cietuma viņš uzmeklēja Oļģertu Ziļicki – vēsturnieku, kurš bija apkopojis savas dzimtas viedo senču zintis par Baltu civilizāciju. Vilis arī kļuva par Ivara Vīka iedvesmotāju grāmatniecības laukā.
Mūža nogali Vilis aizvadīja lauku klusumā kā seno latviešu Baltais tēvs. Spēku smēla Dieva Dabā un gudrību – Dieva padomā. Vili bieži redzēja sēžam zem ozola, viņš iekopa svētbirzi, mēģināja izzināt Visuma likumus un, galvenais, dzīvot saskaņā ar tiem. Tam veltīta grāmata “Pēc Visuma Valdnieka gribas un likumiem”. Kopumā Vilis Liniņš ir deviņu grāmatu autors.
Tagad Vilis ir piebiedrojies viedajiem baltu senčiem, kas no Aizsaules sargā mūsu zemi.
Mums viņš joprojām ir atgādinājums, ka visdrūmākajos apstākļos var nesalūst un saglabāt cilvēcību.