Ar vēsturisko romānu “Uobeļova. Senatnes laikrite” Latvijas rakstnieku saimei pievienojas Aleksandrs Kašs. Vēstures pētījumiem viņu iedvesmojusi dzimtā puse, senais Uobeļovas pilsnovads Baltinavas pusē. Notikumu pamatā ir latgaļu apjausma, ka tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Darbība risinās septītajā gadsimtā. Tauta grib saprast, no kurienes draud briesmas, meklē veidus, kā no tām glābties, meklē sabiedrotos.
Noticis neticamais – esam sagaidījuši vēsturnieces rakstītu vērtējumu Annas Klaucānes grāmatai “Latvijas pēdējā sentauta, turies!” Jo īpaši atzīmējams šis fakts ir tāpēc, ka par pārējām mūsu domubiedru pulka grāmatām (Oļģerta Ziļicka “Ļaujiet jel atvases dzīt!”, Oļģerta Ziļicka un Viļa Liniņa “Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē”, Viļa Liniņa un Ligitas Lejas “Kas cēla un kas grāva Latvijas valsti”) vēsturnieki klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Laikam jau tās ir pārāk “neērtas”.
Annas Klaucānes grāmatas “Latvijas pēdējā sentauta, turies!” kritika parādījusies latgaliski mājaslapā LAKUGA 2016.gada 7.jūnijā – pusotru gadu pēc grāmatas iznākšanas. Ilgi bija jāgaida… Nu esam sagaidījuši Vinetas Vilcānes kritiku, kas gudri nosaukta par komentāru, jo neatbilst pilnvērtīgas recenzijas prasībām. Turklāt vēsturniece cenšas ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus: ar vienu un to pašu mērauklu tiek vērtētas divas dažādu autoru grāmatas, kas nopietnā kritikā nav pieļaujams. Katrai grāmatai ir sava vieta literatūras procesā, savs kultūrvēsturiskais un politiskais konteksts.
Publicējam Annas Klaucānes atbildi Vinetai Vilcānei.
21.02.2017
Šo Annas Klaucānes atbildes rakstu aizsūtījām portālam LAKUGA, kur bija publicēts Vinetas Vilcānes „komentārs” par grāmatu „Latvijas pēdējā sentauta, turies!” Nebijām pārsteigti par to, ka mūsu viedoklis netika LAKUGĀ publicēts. Taču gadu mija gan atnesa mums negaidītu jaunumu – ziņu par to, ka uztura vēsturniece Vineta Vilcāne, nebūdama žurnāliste, tikusi pie laba amatiņa medijos. Tātad izkalpojusies. Vilcānei uzticēta atbildība būt par Latvijas Radio 1 raidījuma „Kolnasāta” producenti jeb, vienkārši runājot, satura plānotāju. Kā redzams, vienā personā apvienojot producentes un cenzores nodarbes.
Ne velti saka – jauna slota labi slauka. „Kolnasāta” kļuvusi lejaslatviska (jaunais raidījuma vadītājs runā literārajā latviešu valodā ar nelielu latgaļu akcentu), politkorekta (tiek praktizēta vienīgā pareizā viedokļa – komentāra! – nolasīšana no lapiņas) un, pats par sevi saprotams, garlaicīga.
Vienmēr ir vērts uz sevi palūkoties ar svešinieka acīm. Arī tad, ja sevi ieraugām ne visai glaimojošā gaismā. Tā, lūk, Merķeļa “Latvieši” rāda autora tautiešu – vāciešu – paverdzināto latviešu dzīvi visā tās skaudrumā un nepievilcībā, viņu verdzības izkropļoto morāli. Bet no grāmatas strāvo līdzcietība un vēlme mūsu senču stāvokli uzlabot. Šaustīti tiek nevis latvieši, bet viņu kaklakungi.
Arvīds Jozaitis, grāmatas “Rīga – cita civilizācija” autors nav svešinieks. Brāļu tautas, lietuviešu, pārstāvis, vairākus gadus dzīvojis Rīgā un iemācījies latviešu valodu. No tāda autora gribētos sagaidīt darbu, kas būtu vērsts uz brāļu tautu saprašanos, tuvināšanos uz kopēju etnisku sakņu pamata, līdz pat kopējas politikas izveidei.