Mūžībā devies baltu tautu vēstures pētnieks Oļģerts Ziļickis.
2022.gada 18.marta vakarā savus pēdējos mirkļus aizvadīja ģimenes lokā.
« Atgriezties

Ukrainas kara 16. dienā, 18. martā, aizsaulē aizsaukts Oļģerts Ziļickis, vēsturnieks, kurš savas nacionālās stājas dēļ Padomijā represēts – izslēgts no Ļeņingradas universitātes Vēstures fakultātes 4. kursa. O. Ziļickis bija atļāvies aizrādīt LKP CK 1. sekretāram R. Pelšem uz pārkrievošanas nepieļaujamību Latvijā.

Diemžēl atjaunotā Latvijas valsts O. Ziļicki profesionālā plāksnē nav reabilitējusi. Žēl. Bet līdz ar to vēsturnieks savos slēdzienos bijis brīvāks, neierobežojot sevi kāda noteikta laikmeta politkorektuma rāmjos. Tas ļāvis veikt neatkarīgu pētījumu “Ļaujiet jel atvases dzīt!” par Baltu civilizāciju Eiropā un pasaulē, kādu akadēmiskie vēsturnieki baltiem palikuši parādā.

Pievērsties vēsturei O. Ziļickim lika mantotais pienākums – viņa vecmāmiņa Marija Zonenberga bija Dobes Zilā kalna Vecākās svētnieces Mades Ozolas (tolaik sauktas par Saules Ra gani, raganu) mazmeita. Ozolu, Zonenbergu un Ziļicku dzimtas, turpinot viešo (viedo) ciltsmāšu iesākto, glabāja un nodeva no paaudzes paaudzē mutvārdu vēstures ziņas par baltu tautu izcelsmi un vissenāko pastāvēšanu.

Lūk, dažas no tām. Mades Ozolas saglabātais nostāsts par Latvijas karoga izcelsmi aizved uz galindu Bērzaines novadu tag. Krievijā, Smoļenskas apkaimē, kura krīvs 9. gadsimtā krita kaujā ar slovēņiem, nākamajiem krieviem. Galindu pārnovadnieki latgaļi krīva bērēs kā svētumu nesa viņa asinīm slacīto balto mēteli. Tas kļuva par latviešu karogu. Baltu vēsture ir skarba. No piesmietajām krīva vaidelotēm cēlusies slāvu cilts kriviči un latviskais Krievijas nosaukums.

Tautas garamantu vācējs Lerhis Puškaitis, Džūkstes pasaku izdevējs, ir bijis viens no Mades Ozolas mācekļiem Dobes un Džūkstes novadā.

Saņēmis šādu garīgo mantojumu, O. Ziļickis kļuva par vienu no retajiem Latvijas vēsturniekiem, kuri spēja izrauties no Austrumu un Rietumu iekarotāju ideoloģiskajiem žņaugiem. Atdeva godu senajai baltu dievatziņai un dzīvesziņai.

Pētot aizvēsturi, nonāca pie slēdziena, ka starpledus laikmetu augsti attīstītā civilizācija praktiski visos kontinentos ir bijusi Baltu civilizācijas priekštece, lai kā arī nesauktu tās pārstāvjus – par kromaņjoniešiem, atlantiem vai hiperboriešiem. Tādējādi noņemts tabu baltu kā pirmtautas jautājumam. Mūsu vēsturnieku plaši piesauktie pēcledus laikmeta “senie ziemeļbriežu mednieki” arī ir tie paši balti. O. Ziļickis parādīja, ka Baltu civilizācija ir pamats visas pasaules mūsdienu pozitīvajai civilizācijai, paglāba no aizmirstības iznīcinātās baltu sentautas, lepojās ar savu izcelsmi no nepakļautās sudāvu svētnieku zīļicu cilts. Atgādināja mūsdienu sajauktajai pasaulei, ka Baltu civilizācijas atlikušās relikta tautas, kā Tibetas baltu (baltistāņu), latviešu, lietuviešu, islandiešu, norvēģu, daļēji skotu, velsiešu un īru, glabājamas rūpīgāk par reliktiem augiem, dzīvniekiem, akmeņiem, liegumiem.

Uzdrīkstējās pārkāpt akadēmisko vēsturnieku tabu, kas viņiem liedz ieskatīties dziļāk Eiropas vēsturē par Senās Grieķijas un Romas laikmetu, liedzot saistīt slāvus ar Romas impēriju. O. Ziļickis izcēla no aizmirstības zinātniskās slāvistikas pamatlicēja, slovāku vēsturnieka P. Šafaržīka (19. gs. sāk.) un Prāgas universitātes profesora L. Nīderles (20. gs. sāk.) uzskatus, proti: slāvi ir dažādas, visbiežāk jauktas, izcelsmes Romas impērijas vergi, veselas vergu dzimtas (t. s. Gentes sclovorum) un viņu pēcteči. Slāvu “etnonīms” runā pats par sevi – ģermāņu valodās Slave, Sklave, Sklawe nozīmē – vergs.

Līdz ar to O. Ziļickis arī pamatoja, kāpēc nevar būt runas par baltu un slāvu līdzāspastāvēšanas periodu aizvēsturē, par spīti Romas impērijas apoloģētu, tostarp M. Gimbutienes, pretējam viedoklim.

O. Ziļickis lauza iesakņojušos vēsturnieku tradīciju Eiropas baltus saukt vai nu par protoslāviem, vai par protougriem, vai arī dažādās gadījuma rakstura iesaukās, kā, piemēram, par skitiem vai ķeltiem. Pievērsa uzmanību baltu substrātam tā sauktajās slāvu, kā arī citās tautās.

Parādīja krievu tautas pirmsākumus Ilmenes latgaļu apvidū. Tur, nākamajā Naugardā jeb Novgorodā, kā vikingu karakalpi nokļuva slovēņi – kāda Gentes sclovorum “atlūza”. Krievija tapa, despotiski iznīcinot Austrumeiropas baltu un somugru ciltis normaņu vikingu vadībā, kuri arī bija pirmie krievu kņazi. (Krievijas 20. gs. vēsturnieka O. Trubačova atziņa.).

O. Ziļickis parādīja, ka krievi cenšas uzdot par savu ukraiņu vēsturisko mantojumu – augsti attīstītu baltu tautu, ukraiņu priekšteču – roksalanu, sindu, skitu, sarmatu – kultūras mantojumu. Arī savu valsts nosaukumu – Русь, Россия – Krievija piesavinājusies no ukraiņiem.

O. Ziļickis pravietiski rakstīja, ka impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk no iekšpuses, kad zūd etniskās bāzes tautas vadošā loma, vai arī, ja šādas pamattautas vispār nav. Šobrīd esam liecinieki šādam sabrukumam, un “Ļaujiet jel atvases dzīt!” skan kā ukraiņu dvēseles kliedziens. Krievi vairāk nekā tūkstoš gadu laikā nav mainījušies.

Noslēgumā gribas teikt – Oļģert, Tava gara dzīve uz zemes nav beigusies, jo ir, kas Tavus iesāktos darbus turpina.


« Atgriezties
Disqus