Turpinājums

3. Senkultūras

Epipaleolita un mezolita senlietas piederēja pazīstamajām senkultūrām: Svidru (12. - 8. g. tk p. m. ē.) - Austreņa Prūsijā; Madlēnas (12. - 9. g. tk p. m. ē.) - Baltijas jūras dienvidu krastā; Arenburgas jeb Lingbi (9.- 8. g. tk p. m. ē.) - Baltijas jūras dienvidos; Maglemozes (9. - 5. g. tk p. m. ē.) - visās Baltijas jūras piekrastēs.

Pāļu apmetne Darkiemes apriņķa Cēdmāras purvā celta 8. g. tk sākumā p. m. ē., pastāvējusi mezolitā un neolītā, pārskatāmi raksturo senprūšu (sveju) dzīvesveidu un viņu nosaukuma prūši būtību. Cēdmāras pāļu apmetnes iedzīvotāji pārdzīvoja visas augšminēto senkultūru attīstības fāzes. Viņi bija ziemeļbriežu mednieki, kuri kopš epipaleolita beigām nodevās zvejniecībai tolaik vēl pastāvējušajā Cēdmāras ezerā un tā upes, kuru mūsdienās vairs nav.

Cēdmārieši kopš 7. gs beigām p. m. ē. patstāvīgi apguva neapdedzinātu un viegli apdedzinātu māla trauku izgatavošanu piciņu tehnoloģijā. Viņi taisīja platus un dziļus māla podus ar smailu dibenu - gan kunhas, kuras bija pārklājušās ar biezu kvēpu kārtu, tātad ilgstoši turētas ugunī, lielus podus pārtikas glabāšanai. Kunhām rakstu nebija. Pārtikas podu augšmalu rotāja pirkstiem iespiestu bedrīšu rindas, no kurām uz leju bija savilktas paralēlas krustu šķērsu švīkas. Tātad tie bija pirmie tā sauktie bedrīšu un ķemmīšu māla trauki prūšu galā, kurus M.Gimbutirne uzskatīja par Nemūnas senkultūras keramiku (449).

Cēdmāriešu kunhas un pārtikas podi bija līdzīgi Dānijā atrastajiem un 7. - 6. g. tk p. m. ē. lietotajiem māla traukiem. Tādi paši agra neolīta trauki tika atrasti Lēcenes apriņķa tāda paša nosaukuma ezera pāļu mītnes kultūrslānī, kā arī citās vietās no Vislas līdz Reinai, pavisam 12 vietās gar Baltijas jūras piekrasti.

Blakus trauku lauskām atrada Maglemozes senkultūras kaula senlietas, kaulā drāztas cilvēka, ūdensputnu, lāču, briežu figūriņas, kā arī dzintara kreļļu ripiņas - saules jeb mēness simbolus (54).

Piltuves kausu keramikas senkultūra bija izplatīta Baltijas jūras dienvidu piekrastē no Nemūnas līdz Reinai kopš 6. g. tk vidus p. m. ē. kopā ar apkakles pudeļkrūzēm un lielām māla karotēm - pavārnīcām. To raksturoja koniski piltuves formas trauki (191).

Nemūnas senkultūra bija neolīta senkultūra Lietuvas dienvidos un Austrumprūsijā. 

 

53. attēls. Svīdru (sembru, prūšu, sveju) vīrieša galvaskausa rekonstrukcija.

 

Unetices senkultūru (Unetice, Aunjetitzer Kultur) uzskata par Umbrijas, Sembrijas un Vācas gala senkultūru, bet M.Gimbutiene pierādīja, ka tā bija izplatīta Baltijā, sevišķi Austrumprūsijā no Oderas līdz Nemūnai kā bronzas laikmeta sākuma senkultūra, kad baltieši sāka iemainīt pret dzintaru umbru bronzu. Šīs senkultūras Baltijas paveids bija auklas keramikas un laivascirvju senkultūra, kura ietver sevī visas Unetices senkultūras pazīmes (535). Tās datējumi ir dažādi.

Vislas - Nemūnas senkultūra bija senprūšu un Nemūnas lejiešu bronzas laikmeta kopīgā senkultūra (1600. - 560. g. p. m. ē. pēc O. Monteliusa), kura bija izplatīta no Nemūnas piekrastes līdz Oderai gar Baltijas jūras piekrasti. Šī senkultūra iezīmēja bronzas laikmeta, attīstītas lopkopības un zemkopības sākumu Prūsijā (527), M.Gimbutiene to sauca par Unetices senkultūru un atsevišķi neizdalīja (318), jo atšķirības abu senkultūru senlietās netika atrastas. Toties vēlākos darbos viņa izdalīja atsevišķi Nemūnas senkultūru (449).

Par Lauzices (Lužices, Zsrubincu) senkultūru nu jau iekrājušās daudzas publikācijas, kurās pirmā vieta pieder Polijas arheologiem, kuri to uzskatīja par tipisku Polijas senkultūru (190), bet A.Mongaits pierādīja, ka tā bijusi izplatīta arī Baltijas jūras piekrastēs, Ukrainas rietumos un Krievijas vidienes dienvidos (527).

Vara un bronzas laikmets Prūsijā iesākās vienlaicīgi ar laivascirvjiem, auklas keramiku, apbedījumiem megalitu kapenēs (Kujavas kapenes), kas bija katakombu kapu senkultūras paveids ar lodveida, apaļa dibena un plakana dibena māla traukiem, pelnu urnām, antropomorfajām urnām, amforām (krūkām), kausiem, krūzēm, šķīvjiem, kas rotāti ar vītas aukliņas iespiedumiem, ķemmītes tīklojumiem jumīšu veidā vai arī pa visu trauku krustu šķērsu, precīzas formas bedrīšu virknēm un rindām, podu un krūku antropomorfām osiņām, gliemežnīcu lausku inkrustāciju, apaļu piciņu rindām.

 

 

54. attēls Antropomorfās urnas ar pūces motīva ornamentu no Gdaņskas apkaimes pieminekļiem, kas pastāvējuši 500. g. p. m. ē. (449).

 Pēc apbedīšanas tradīcijām var izdalīt atšķirīgus novadus, kam Austrumprūsijā aptuveni atbilst augšminētie etniskie novadi: Mazūru un Vidusprūsijas sveji mirušos apbedīja līdzenumu uguns kapos urnās vai masu kapa uzkalniņā ar daudzām urnām, bet kulta priekšmeti šajos kapos netika atrasti; Sembas un Nātangas ciltis mirušos apbedīja augstos uzkalniņu kapos ar akmens kodolu centrā, kā to darīja Latvijā un Igaunijā tai pašā laikā. Tie pazīstami ar katakombu kapu nosaukumu: akmeņiem aprāmētas un plāksnēm pārliktas bedres, kurās urnas lika rindām atsevišķos akmens sprostos, bet virsū uzbēra uzkalniņu, kas vēlāk tika papildus uzbērts un pārveidots dobjajā svētkalnā; Mazūru saullēktu gala cilts līdzīgā kapa bedrē dedzināja kremēšanas ugunskurus, bet pelnu urnas salika ugunskura vietas centrā; Pomerānijas ciltī dominēja uzkalniņu kolektīvo urnu kapi; Grozendorfas ciltī pastāvēja līdzenumu urnu kapi; Lauzices cilts kapi atšķīrās ar bagātīgām piedevām un labu keramiku; Elbas lejteces sveji mirušo pelnus bēra koniskās bedrītēs zemē; Reinas sveji mirušos apbedīja pēc vissenākās tradīcijas uzkalniņu skeletu kapos, līdzi dodot kādu amata darbarīku; burgundi un rūģi mirušo guldīja uzkalniņu skeletu kapā pēc latgaļu parašas (191).

Par svīdru, sveju un prūšu kopību liecina senkultūru izplatība: laivascirvju izplatība visā senprūšu, Vācas un Rieteņa gala ciltīs, kam sekoja uzkalniņu uguns kapu un aukliņas keramikas kultūra; auklas keramika bija izplatīta visā senprūšu (sveju) reģionā no 2500. g. līdz 500. g. p. m. ē., izplatība sākās no Umbrijas gar Vislas upes piekrasti uz leju un pāri Rīgas jūras līcim pa Daugavu līdz Krāslavai (54;183); vienveidīgi dobjie Raganas, apaļie Saules, garie vīrišķās auglības simbolu svētkalni, visu pazīstamo veidu uzkalniņu kapi, kuri daudzās vietās bija sakārtoti ap lielāku kalniņu kapulauka vidū kā Latgolā, svētbirzis senākajos kapulaukos, vienādas rotas lietas, kas atšķīrās vienīgi ar sīkām niansēm (272); ļoti agri sāka celt pāļu būves upēs, ezeros un purvos; uzstādīja menhirus un šūpakmeņus, svētkalnos lietoja dobakmeņus, bija savi kalendāra kalniņi ar akmens kromlehi, observatorijas, tostarp Stonheņdžas observatorija (89). Ziedu laikus prūšu vienveidīgās senkultūras sasniedza bronzas laikmetā, kurš pēc Ed.Šturma atzinuma Austreņa Prūsijā esot sācies tikai 1850. g. p. m. ē. un turpinājies līdz 500. g. p. m. ē. (272), kaut gan pēc L.Niderles atzinuma bronzas laikmets Centrālajā Eiropā un Polijā esot sācies 3500. g. p. m. ē., bet 10. gs p. m. ē. − dzelzs laikmets (191).

Bronzas laikmeta apmetņu atrakumos bieži satapa māla spoles un atspoles, aužamo stāvu atsvarus ar diegu izberztiem caurumiem, labi apdedzinātus, lentas tehnoloģijā taisītus, plānu sienu māla traukus - dažādas formas podus, šķīvjus, lielākas un mazākas, dziļākas un seklākas bļodas, krūzes un krūzītes, kausiņus, piena un snīpīšu krūzes, medus mucas veida podiņus. Trauki bija taisīti gan bez atlokiem, gan ar atlokiem, bija stāvu sienu, olveida, koniskie, bikoniskie trauki ar un bez kakliņiem, snīpīšiem, ar lentas veida un antropomorfām osiņām, kādām 4 - 6 bumbuļveida osām ap trauku, vītām osām, kā arī trauki ar grezni izlocītām apmalēm kā ziedi, krūzes ar čūskas vai putna galvas snīpjiem. Trauku ornamenti bija dažādi: bedrītes, ķemmīšu švīkājumi, uzlipinātu bumbulīšu rindas, aukliņas nospiedumi, trijstūra, četrstūra un aplīšu spiedodziņu iespiedumi. Šie elementi tika kombinēti, veidojot visdažādākās ģeometriskās zīmes, piemēram, skujiņas, četru rombiņu rombus, aplīšus, zvaigznītes, Māras kokus, uguns krustus, citu formu krustus, jumīšus, trīsstūros sakārtotus krustiskus tīklojumus pāri visam traukam, no augšas uz leju vai no vidus bordes uz augšu un leju simetriski izvietotas ģeometriskas figūras, bordes gar trauka augšmalu un apakšu. Šie bija līniju keramika, kas bija izplatīta visā Eiropā (89; 191; 202).

Apmetņu vietās atrada daudz rotu, zirglietu (sedlu metāla piederumus, zirga mutes laužņus un iemauktu rotājumus), nažus ar ieapaļu akmeni un taisnu muguriņu, slīpētus vietēja krama, Polockas lielkaļu rozā krama, kam bija violetās dzīsliņas, pelasgu vulkāniskā stikla laivas cirvjus, kas pierāda tirdzniecības sakaru pastāvēšanu.(192; 202).

55. attēls. Prūsietes kaklarota (5. gs p. m. ē.) (449).