Turpinājums4. Podnieks un kalējs
Bārdas Miķelis
Prūšu podnieka Bārdas Miķeļa (poļu Michelsberska) taisītie māla trauki bija izplatīti Baltijas jūras dienvidu piekrastes apmetnēs no Elbas līdz Nemūnai, tostarp arī Austrumprūsijā kopš 17. gs p. m. ē., bet Reinas un Elbas deltas rajonā, kur tos pirmo reizi atrada, tie radušies 12. - 10. gs p. m. ē., kas rāda, ka podnieks Bārdas Miķelis dzīvoja Austrumprūsijā minētajā laikā.
Bārdas Miķelis, acīm redzot, bija plaši pazīstams senprūšu bronzas laikmeta podnieks, kura trauki izcēlās ar sevišķu plānumu, apstrādes gludumu, kautrīgu rotājumu, bet apbrīnojamu formu. Daži Miķeļa piltuvveida kausi atgādināja atvērušos ūdensrozes ziedu, citiem tika piešķirta auna vai zalkša galvas forma. Bija krūkas ar paplatu lodveida ķermeni un nedaudz izliektu kaklu, kurš noslēdzās ar ūdensputna vai auna galvas vainadziņu un čūskas izskata snīpi, bet apaļajam ķermenim bija vītas lentas plecveida rokturi. To analogs - antropomorfās urnas.
Arheoloģe F.Ketlinska domā, ka Miķeļa trauki ir austreņa puses prūšu mākslas darbs, kuru Reinas un Elbas piekrastē esot nogādājuši prūšu jūrnieki, jo Prūsijā jūras kuģniecība sāka jau 2. g. tk p. m. ēras. F.Ketlinska atrada Austreņa Prūsijā rupji apstrādātu, ap 40. gs p. m. ē. darinātu māla lodes formas krūku ar garu, paplatu kaklu, kas noslēdzās ar vītnē sagrieztu garu snīpi, kurš esot bijis iestiprināts trauka apakšējā daļā. Viņa uzskatīja šo krūzi par Miķeļa mākslas darbu, jo krūkā bijuši noglabāti seni Svidru bultu uzgaļi. Tātad šī krūze un senlietas bija kādas ļoti senas prūšu dzimtas relikvijas. Tur pat tuvumā bija noglabāti Rževas rozā krama dūrescirvji un pāris kasīkļu, kā arī Miķeļa mākslas darbs - krūku ar zalkša galvas snīpi. Zalkša ķermenis kā skulpturāla uzlīme.
Tajā pašā puspagraba stāvbaļķu mītnes bedrē, atrada otras tādas pašas krūkas lauskas, starp tām - senus raga žebērkļus, kaula bultu un šķēpu uzgaļus kā muzejā. Metāla izstrādājumu Bārdainā Miķeļa dzimtas apmetnē, - mītņu vietās un atkritumu bedrēs, nebija, kaut gan blakus apmetņu teritorijās atrasti vara izstrādājumi. Tātad Miķeļa vectēvs bija ceļotājs vai tirgotājs, akmeņkalis un podnieks, kas savu mākslu saņēmis mantojumā no senčiem un nodevis dēlam (201).
Miķeļa mājai blakus, vietā, kur varēja būt noliktava vai smēde, atrada ļoti daudz dzintara rotu - veselu noliktavu, kurā bija sagatavota bronzas rotu un dzintara krava tirgus vajadzībām. Tāpēc domā, ka bronzu, mājlopus un labības sēklu būšot pirkuši no Pelasgu vai ariešu tirgotājiem par dzintaru.
Miķeļa mājai cieši blakus bija smēde, kurā atrada ratu riteņu bronzas apkalumus, zirgu pakavus, ragavu slieces, lemešus, saktu sagataves, bronzas lējumus. Tātad bronzas laikmeta otrā pusē prūši pazina spieķu riteņu ar bronzu apkaltus ratus un ragavas. Asis taisīja vai nu no ozola vai cita cieta koka, retāk bija izkaltas no bronzas. Zirgus apkala ar umbru cietās bronzas pakaviem un bronzas naglām.
Tātad Bārdas Miķeļa dzimta bija amatnieku dinastija, kas bija podnieki, kalēji, rotkaļi, kopa arī zemi un zirgus.