Turpinājums

11. Savdabīgākās sindu

senkultūras

Vai nu tāpēc, ka Sindija bija baltu cilšu pirmdzimtene un tālāko likteņu līdzgaitniece, vai kāda cita iemesla dēļ, Ukrainas zinātnieki nav pūlējušies izdalīt atsevišķas epipaleolita, mezolita un neolita senkultūras. Taču bronzas laikmetā, kad sindi noformējās kā stabili baltu jauktās tautas, ir izdalītas patstāvīgas sindu senkultūras, kuru izplatības apgabali attiecīgi ietiecas gan sudāvu, gan lejiešu, gan burtu un tāmbovu apdzīvotajos dienvidu novados. Dzelzs laikmetā nav izdalīta atsevišķa senkultūra, izņemot tā sauktās Skitu, Sarmatu, Majackas Saltovas senkultūras.

No Sindijā nodalītajām senkultūrām, izņemot agrāk apskatītos akmens laikmeta pieminekļus, ir jāmin Maikopas eneolita senkultūra (4200. - 2000. g. p. m. ē.), kas tika izdalīta Sindīkā un noteikta pēc atradumiem Maikopas pilsētas senā uzkalniņu kapulauka augstajā ‘kurgānā’, kurā pēc atklājēju domām apbedīts sindu valdnieks. Pēc tam analogi apbedījumi tika atrasti Kimbru vārtu rajonā, Meotijā, kā arī Taurijā un Kolhidā, Armēnijā.

Lai gūtu priekšstatu par aizvēstures norisēm Kaukāza kalnienēs un Armēnijā, būtu ieteicams iepazīties ar Kobanas senkultūras un Lāčašenas senkulltūras aprakstiem.

Katakombu apbedījumu senkultūra (2700. - 1500. g. p. m. ē.) - tā nodēvēta Dienvidrietumu Burtijā, Meotijā, Taurijā, Tridaurē un Sindīkā izplatītā bronzas laikmeta senkultūra pēc apbedījumiem tā sauktajās katakombās.

Latīņu cilmes vārds catacumba vai itāļu vārds Catacomba apzīmēja klasiskos pelasgu un umbru cilšu apbedījumus pazemes kapenēs - mākslīgi vai dabiski veidotās alās un apakšzemes dobumos ar ejām un telpu sistēmām. Tam piemērs Austrumeiropā ir Pečeru klostera katakombas Kijevā. Taču par katakombu apbedījumiem sauktie kapi būtībā bija apbedījumi bedru akmens šķirstos jeb dolmenos, kas bija izplatīti Raganu un Lāču (Krīvu, Zalkša, Pērkona) svētkalnos. Tāpēc daži zinātnieki rakstīja, ka katakombu apbedījumi bija, bet nebija paša galvenā - katakombu, jo par katakombām nevarot saukt bedres ar dobumiem priekš pelnu urnām vai skeletiem, kuras aiztaisītas ar akmens plāksnēm, vai arī apbedījumus akmens jeb koka guļbūvju šķirstos. Šai senkultūrai cita nosaukuma nav - vienīgi guļbūvju apbedījumu senkultūra.

 Otra zīmīga sindu senkutūra bija daudzveltnīšu keramikas senkultūra, kas izcēlās, kā jau rāda nosaukums, ar trauku ornomentiem, kas veidoti no uzlipinātiem dažāda diametra un garuma māla veltnīšiem. Daudzveltnīšu keramikas senkultūras modi nomainīja Sabatinas senkultūra (15. - 11. g. tk p. m. ē.) - lauksaimniecības un piemājas lopkopības pirmo metāla rīku ziedu laiks, kas turpinājās 1190. - 795. g. p. m. ē. Baltezeres senkultūras periodā, ko raksturoja bronzas izstrādājumu plašs pielietojums zemkopībā, medniecībā, rotās, mājas darba rīkos, krama kalumu skaits apmetņu kultūrslāņos samazinājās. Baltezeres senkultūras perioda beigās sākās baltu cilšu migrācija no Sibīrijas uz Eiropu. Šo periodu raksturo Andronovas un Sarmatu senkultūras.

Andronovas senkultūras baltu cilšu migrācija no Sibīrijas uz Eiropu sākās pēc 10. gs p. m. ē. un nav stingri datēta, jāsaka, ka arī Andronovas senkultūra nav skaidri noteikta un datēta vēl šodien. Tai bija tipiskas Baltezeres senkultūrai tuvas senlietas, taču pati atšķirīgākā pazīme bija dažādi auskari, kādu nebija nevienā Austrumeiropas baltu cilšu piemineklī.

Sarmatijas senkultūra (7. gs p. m. ē. - 4. gs m. ē.) izplatījās Sindijā līdz ar sarmatu - indoariešu un sibīru otro ieceļošanas vilni, kas apturēja tālāko sindu kultūras patstāvīgo attīstību un ienesa pieminekļos augsti attīstītas metāla apstrādāšanas mākslas paraugus. Par to, ka augsti attīstītas metāla apdarināšanas mākslas paraugus atnesa līdz sarmati, kas bija jaukta sibīru cilšu grupa, kurā iegāja arī somugru, usunu un ariešu substrāts, nākas tomēr šaubīties, jo Sibīrijā šādas senlietas netika atrastās,- tās bija tikai Sindijā (325).

Kopš mūsu ēras 3. gs senrakstos parādījās jauns Sindijas nosaukums - tagad to dēvēja par Sarmatiju, kaut gan arheoloģiskie pieminekļi neapliecināja, ka Sidijā pārsvaru būtu pārņēmusi sarmatu kultūra - tie bija atsevišķi pieminekļi. Sarmatu senkultūras laikā sindi bija uzcēluši pirmos pilskalnus un nocietinātos ciematus, kādi bija arī Burtijā Gorodecas senkultūras laikā. Gorodecas tipa nocietinājumi atrasti Pienupes, Sindas, Bugas un Melnās jūras piekrastēs, kā arī Taurijā un Sindīkā. Ciematiem apkārt tika izrakti ūdens grāvji un uzcelti vaļņi ar mietu un akmens žogiem, bet Taurijā, Sindīkā, Belozerskas limāna piekrastē, Sindas deltas Bērzu salā, dažās jūras piekrastes salās ir bijuši akmens krāvumu nocietinājumu sienas. Domā, ka Krimā tajā laikā ieceļoja pelasgi, kuri tur dzīvoja līdz Padomju varas nodibināšanai blakus Krimas tatāriem, par kuru izcelsmi nav skaidrības, jo vārds tatāri tika ieviests no sengrieķu tartarija - mirušo valstība, kā tika dēvētas zemes aiz Obas upes pret austreni, kuras senie grieķi nepazina. Līdzīgā kārtā tika ieviests vārds sarmati, kuri esot bijuši gaišmataini cilvēki ar mezocefāliem galvaskausiem, no kā tad arī varēja rasties šis nosaukums ‘cilvēki ar sarmoti gaišiem matiem’, ko, protams, ir jāuztver nenopietni - nav ne pierādījumu ne arī kāda valodnieciska pamata, jo mēs nezinām, kur un kā cēlies šis vārds.

Kas attiecas uz aizsardzības būvēm, tad tās galvenā kārtā tika celtas Melnās un Azovas jūras piekrastēs, bet ne vidienē, kur pēc padomju arheologu teiktā gāja pāri sarmati un sibīri. Tas bija laiks, kad Vidusjūrā valdīja ahajavu laupītāju bandas, kas, starp citu, vienu apmetni bija ierīkojušas Sindores teritorijā alānu zemēs un tagadējās Konstantinopoles pilsētas vietā, kā arī pie Donavas upes, kļida apkārt pa upēm kā laupītāji un sazagto mantu tirgotāji. Tāpēc nevainosim sarmatus un sibīrus.