Sabatinas senkultūru uzskata par bronzas laikmeta senkultūru (15. - 11. gs p. m. ē.), kas nomainījusi daudzveltnīšu keramikas senkultūru; bija izplatīta visā Sindijā upju un ezeru piekrastēs, izņemot Taurijas un Kaukāza kalnienes, t.i., vietas, kurās nebija iespējama zemkopība. Tā bija izplatīta arī Donavas lejteces abās piekrastēs, Taurijā - tikai Kimbru (Kerčas) un Tamaņas jūras šaurumos, tad vēl milzīgajā Mihailovkas kopienā pie Taurijas Kalamitskas līča un Sasikas ezera piekrastēs. Tā bija zemkopības, piemājas lopkopības, medniecības, zvejniecības kopienu ziedu laiku senkultūra.
Kopienu teritorijas bija dažādas: no 0,5 ha un 4 ha līdz 18 un pat 60 - 70 ha, ar plāniem kultūrslāņiem (nelielajās) un ar itin bieziem kultūrslāņiem, kuri ietvēra pat mezolita un neolita kultūrslāņus. Kopienu ciematu vairums plānots gar vienu vai divām ielām. Zināmas arī viensētas un nelieli 3 - 4 māju ciemati, bet lielāku kopienu ciematos bija pat 20 - 30 mājas. Katrai ģimenei bija sava dzīvojamā māja, apdzīvojama rija, kūts, klēts, pirts, piedarbs, bišu drava, ganāmpulks, tīrumi, ganības, pļavas. Katrā ciematu grupā bija sava podnieku darbnīca, smēde un kalendāra svētkalns. Kopienas pārvaldīja Raganas.
Celtnes ir bijušas dažādas: stāvbaļķu puspagraba mājas, koka karkasa māla kleķa mājas, 3 - 6 vaiņagu guļbūves uz akmeņu mūra pamatiem, kā arī divstāvu klētis. Ap ģimenes māju grupām bija akmens, pītie zaru vai mietu žogi. Atsevišķās labiešu mājās atrastas māla ķieģeļu kamīna veida krāsnis ar manteļa skursteni, bet vairumam nepietika tam līdzekļu un tāpēc saglabājās akmeņu krāvumu krāsnis kā pirtī ar kunhu novietošanas caurumiem, kurtuvi un dūmu aizvadīšanas horizontālām lūkām, rierīšiem piena skābēšanas podiem, zeķu un pastalu žāvēšanai. Blakus pavārdiem un krāsnīm bija saimniecības bedres ar keramizētu māla oderējumu, kā arī padziļināti laukumi pavārda vai krāsns priekšā, kurā sasēdās mājinieki vakarēšanas reizēs, katrs veicot kādu darbu - vērpa, šķeterēja, vija auklas, izgatavoja klūgu, sakņu un salmu pinumus vai veica vēl kādus citus mājas darbus, skanot dziesmām, klausoties nostāstus, pasakas, teikas, kuras it bieži tika sadomātas tur pat uz vietas un vēlāk aizgāja tautā.
Katrā māju grupā bija sava graudu noliktava - slietenis ar graudu žāvēšanas krāsni un ar keramizētu mālu oderētām bedrēm, bet klētīs glabāja gaļas rezerves, tējas un ārstniecības augus, žāvētus augļus un ogas, medījumus, medus podus, medeljes jeb medvīna krūkas, vaska rituļus, zvērādas, apģērbus, apavus, vasarās gulēja.
Labību un sienu pļāva ar bronzas izkaptīm un sirpjiem. Nopļāva vārpas, savāca salmus lopbarībai un jumtu jumšanai, pakaišiem kūtīs, guļvietās pašiem, bet garos rugājus nodedzināja, tā kā organisko vielu iznesums nepārsniedza 30 - 40 % no izaugušās labības un stiebru masas. Plaši bija izplatīta linu, kaņepju un saulespuķu audzēšana gan krāšņumam, gan saimniecisko un pārtikas vajadzību apmierināšanai. Arvien vēl pastāvēja vākšana mežā un pļavās, krūmājos (ogas, augļi, medus, vasks, tējas un ārstniecības zāles), zveja upēs un jūrā, medības, tostarp roņu medības jūrā.
Katras ģimenes ēku kopas nomalē atrastas pelnu kaudzes, kurās no gada gadā sakrājušies no krāsnīm un plītīm izgrābtie pelni. Tos, acīm redzot, neprata izmantot zemes mēslošanai. Pie kūtīm atrastas mēslu kaudzes, kuras bija nelielas, jo kūtsmēslus izmantoja tīrumu mēslošanai jau kopš 2. g. tk p. m. ē. Tātad kopš 2. g. tk p. m. ē. zemkopība kļuva intensīva, turklāt viņi ir nolīduši krūmus upju palienēs tīrumu, pļavu un ganību ierīkošanai, meža stepē uzplēsuši līdumus.
Kopienu teritoriju nomalēs atrasti uzkalniņu kapulauki ar apbedījumiem bedrēs pēc vecās baltu tradīcijas, kā arī apbedījumi guļbūvēs. Parādījušies ieroči - ķelti no Keltojas novada, plata asmeņa un šaura asmeņa pietes kara cirvji, bronzas šķēpu muftas veida gali.