Daudzveltnīšu

keramikas senkultūra

Daudzveltnīšu keramikas senkultūra bija bronzas laikmeta parādība Sindijā, lejiešu un burtu dienvidu novados, pēc radiokarbona mērījumiem pastāvēja laikā no 1930. ­─ 1500. g. p. m. ē. (Nikolajevas kopiena un Vozņesenskas kopiena Pienupes piekrastē). Nosaukums ņemts no īpatnējā māla trauku rotājuma ar tieviem uzlipināta māla veltnīšiem, kas izvietoti gan kā osas, gan jostas, gan kā kombinēti ornamenti. Alānu veltnīšu keramika atšķīrās ar to, ka šīs māla uzlīmes bija izveidotas kā čūsku, putnu vai sieviešu figūriņas, kas kalpoja par osām (122).

Sindu daudzveltnīšu keramikas senkultūras pamata pazīmes:

v       apaļi un bikoniski podi, krūzes, puskoniskas kunhas ar daudzveltnīšu rotājumiem, kuri kalpoja par osām;

v       plāni kaula gredzeni;

v       virszemes vai seklu puspagrabu stāvbaļķu karkasa mājas ar divpusēji slīpu jumtu un akmeņu mūra pavārdiem;

v       lielas, plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas;

v       Raganu un Zalkšu svētkalni kapu lauku vidū kā Latgolā;

v       apbedījumi kā kurā novadā - guļbaļķu zārki paseklās bedrēs, pelnu urnu kapi, apbedījumi bedrēs, kurās mirušais guldīts uz sāna, ar galvu pret saullēktu, pievilktiem ceļgaliem, iekaisīta sarkanā krāsviela;

v       laivas cirvji, kaula un raga kapļi, dzirnakmeņi, kaula un māla sprēslīcas un aužamo steļļu atsvariņi, dažāda veida bronzas rotas;

v       bronzas vai krama lemeša rali, zaru ecēšas un baļķa šļūces zemes kopšanai pēc trīslauku sistēmas mēslotos tīrumos un līdumos;

v       katrā kopienu konglomerācijā atrastas bronzas kausēšanas, liešanas un kalšanas, kā arī podnieku darbnīcas un kalendāra svētkalni;

v       izplatīts Baltijas jūras dzeltenais dzintars (sukcinīts).