Sarmatijas senkultūra (4. gs p. m. ē.) esot sarmatu atstāto kultūras pieminekļu kopums, kuri esot atrasti rūtu apdzīvotajā Melno kalnu apgabalā. To esot atnesušas tās protoirāņu klejotāju lopkopju mežonīgās ciltis, kuras sagrāvušas ariešu kopienas (88).
Tas ir tik neticami, ka ir jāuzskata par kārtējā augsti stāvošā padomju disertanta radītu padomju ideoloģijas izdomājumu, jo nekādi briesmu darbi, ienākot sibīriem, nav konstatēti, kā arī nav konstatēts vairāk nekas par šo it kā sarmatu tautu, kā vien viņu, t.i., sarmatu pieminējums kādā Bizantijas hronikā. Tā sakot, ja jau bija sarmati, tad ir jābūt arī viņu senkultūrai, kuru sastiķēja no ziņām, kādas bija iegūstamas arheologu sastādītajos rakstos.
Tās pamats - zirgu apbedījumi uzkalniņu kapos kopā ar jātnieku. Taču A.Mongaits neatrada nevienu pieminekli, kas būtiski atšķirtos no tā sauktās skitu jeb kurgānu senkultūras jeb Prūsijā izplatītajiem tā sauktajiem zirgu apbedījumiem, jo tā dēvētie sarmatu apbedījumi arī bija tādi paši karavīru apbedījumi kopā ar zirgu kā Prūsijā, Sembrijā, Sudāvijā un Baugainē. Tālab Mongaits noraidīja sarmatu un skitu senkultūru kā mākslīgu konstruējumu (526).