Turpinājums12. Zelta aunāda
Sindijas kalendāra svētkalni un kromlehu observatorijas apsteidza Ēģiptes piramīdas un austereņa tautu astronomus par 4 - 5 gadu tūkstošiem. Austreniešu prioritātes tiek izvirzītas priekšplānā tik tādēļ vien, ka tās apliecina senraksti, kamēr hetu senraksti astroloģijā, kuri sacerēti 2,5 - 2,0 tk gadu pirms šiem austreņtautu rakstu pieminekļiem, tā arī palikuši neizpētīti, nav arī propagandēti (370).
Vērša zvaigznājs valdīja no 7300. g. līdz 1300. g. p. m. ē., tad sākās Auna zvaigznāja 6 tk g. ilgstošā ietekme Saules sistēmā. Ja "Vērsis" atnesa siltu, auglīgu laiku, keramiku, lopkopību, zemkopību, atklājumus metalurģijā, radīja pirmās baltu valstis, tad "Auns" atnesa vēsu laiku ar dziļām un ilgām ziemām ziemeļa galā un sausumu dienvidu novados, kas prasīja labi ievirzīto saimniecības sistēmu pārkārtot. Sindaures zemkopji un lopkopji no tā daudz necieta, bet sākās strauja nomadu lopkopju migrācija, kurai sekoja hetu, ariešu un pelasgu valstu sagraušana, kurās pie varas nāca tā saucamās karojošās jūras tautas. Tajā laikā Aizkalnē nodibinājās jaunas impērijas un valstis, kuras cieta no pārtikas trūkuma, jo pelasgu, hetu, šumēru un ariešu druvas un maizes klētis bija nodedzinātas, bet nomadi vēl neprata kopt zemi, kuru papildus nopostīja milzīgie lopu bari. Tādi bija dabas un politiskie apstākļi laikā, kad radās teika par Zelta aunādu, kā zemkopji sauca Auna zvaigznāju, ko nesaprata jūras laupītāji un nomadu lopkopji.
Teika par zelta aunādu ir ahajavu un viņu pēcnācēju helēņu un ahaju radīta kā vairāku pelasgu, seno ēģiptiešu un Mazāzijas cilšu varoņteiku un pasaku kompilācija, taču savā būtībā papildina senkultūru ziņas par Sindīkas zemkopības un piemājas lopkopības kopienu valstu saimnieciskajiem un kultūras sasniegumiem ar svešu aculiecinieku vērotiem faktiem, kuru vēsturiskais patiesums ir it labi redzams, ja atmet fantāstiskos izdomājumus un atceras, ka stāstītāji bija jūras laupītāji, kuri sauszemes lietās neko nesajēdza - viss viņiem likās nepierasts un svešs.
Tas notika 1250. g. p. m. ē., ariešu, šumēru, hetu un pelasgu kopienu sagraušanas sākumā (3.st), pēc ahajavu un citu jūras laupītāju pirmā neveiksmīgā uzbrukuma Trojas pilsētai, kad ahajavi - nākamie ahaji, helēņi, danaīdi, eneīdi un citi apvienojās un apmetās Marmora jūras piekrastes Tesālijas provincē un uzcēla akmens mūru pilsētvalsti Iolku, kura vēlāk pārtapa helēniskajā Līdijas un Pontas valstī, kas izveidojās uz Zeva cietokšņa pamatiem Marmora jūrā.
Apskatāmajā laikā bija notikušas spēcīgas klimata izmaiņas: Eirāzijas ziemeļa daļā iestājās auksts laiks, bet dienvidu daļā un Ziemeļāfrikā - sausums. Tāpēc āriešu un Šumēras zemkopības kopienas sagrāva nomadu lopkopji no Āzijas un Ziemeļāfrikas, jaunas ganības meklēdami. Ariešu, šumēru, Ēģiptes un vairāku pelasgu kopienu sagraušana atnesa badu, kas labi parādīts Bībeles stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem. Badu jo sevišķi cieta tā sauktās jūras tautas, jo samazinājās ieguvumi no laupīšanām. Tāpēc jūras tautas sāka uzbrukt iekšzemes kopienām, bija spiestas atteikties no laupīšanas uz jūras un piekrastēs, doties uz iekšzemi, kur jūru piekrastēs pasāka celt savus cietokšņus. Tāds cietoksnis bija arī Īolka jeb "Vālodze".
Minētajā laikā Iolkā valdīja kāds bandītu vadonis Aisons, kura brālis Pelijs kļuva par šīs valstiņas karavadoni. Pelijs sarīkoja valsts apvērsumu un kļuva par karali, izmantodams apstākli, ka vecīgajam Aisonam vecākā sieva bija dāvājusi pirmo un vienīgo dēlu Jasonu, bet pati nomirusi dzemdībās. Par Aisona tālāko likteni nekas nav teikts, bet Jāsons uzauga pelasgu zirgu gana Heirona un Burves Hēras alā. Astoņpadsmit gadu vecumā Jāsonu iesvētīja vīru kārtā. Tad viņš arī uzzināja, ka ir Iolkas likumīgais valdnieks. Viņš savāca karaspēku, devās uz Iolku, pieprasīdams Pelijam nodot troni viņam. Viltīgais Pelijs jautāja:
- Ko tu darītu Jāson, ja būtu valdnieks un zinātu, ka tev jāmirst no tava viesa rokas un zobena ?
- Es aizsūtītu šo viesi meklēt zelta aunādu, - nosmējās jauneklis.
- Brīnišķīgi, - sacīja valdnieks. - Tad zini, ka tu tas esi. Ej un atnes man zelta aunādu. Esmu jau vecs un vārgs. Tāpēc atdošu tev zizli, jo tas ir kļuvis manai rokai par smagu. Bet mēs jau esam runājuši par zelta aunādu. Bet Iolkas karalim vispirms ir jāatved zelta aunāda, citādi viņu un viņa tautu piemeklēs dievu dusmas, bads un negods. Ej un atved to, kā pats esi solījis, un atgriezies ar dievu svētību.
Ahajavu priekšstati pat zelta aunādu balstījās uz Baiotijas teiku, kurai bijis šāds reāls pamats. Proti, pelasgu Baiotijas valsts galvaspilsētas Orhemenas ķēniņš bija Atamats, kuram sieva Nefēle bija dāvājusi vecāko dēlu Frīksu un meitenīti Helli. Kad Nefēle nomira, Atamants apņēma par sievu senās Ēģiptes jeb, kā tolaik sauca, Tēbu, hetu izcelsmes faraona Kadma meitu Īno. Īno bija ļauna. Viņa nolēma pakļaut Baiotiju Tēbām. Tāpēc viņa lika nokaut Frīksu un Helli, noplaucēt sēklas labību, lai tā nedīgtu. Sēklas neuzdīga. Nākamā gadā nekas neizauga. Iestājās bada laiki. Taču bērnus nokaut neizdevās, jo Frīks paņēma māšeli pie rokas un aizbēga. Bērni nokļuva uz kuģa, kuru sauca par "Zelta aunādu" par godu Auna zodiakam, jo kuģa priekšgalā bija zeltīta auna galva. Braucot cauri tagadējam Dārdaneļu Jūras šaurumam, uznāca vētra. Vētras laika mazā Helle tika noskalota no klaja un noslīka jūrā. Kopš tā laika Dārdaneļu jūras šaurumu sāka saukt pat Hellespontu (‘Helles melno jeb nelaimes jūru’). Kuģis devās uz Sindīku pēc maizes labības. Tā Frīks nonāca Kolkidā un tika pieņemts ķēniņa Aiēda pilī kā dēls, jo valdniekam bija tikai viena meita Medeja, kas bija Kolkidas Ragana, gane un dziedniece. Tādējādi "Zelta aunāda" tika uztvērta kā īstas zelta aunādas pārvešana no Baiotijas uz Kolhidu, jo Frīks esot savu kuģi ziedojis Pērkonam, kam ahaju mitoloģija atbilda Zevs, bet Aiēds to esot uzkāris svētbirzī kāda ozolā. Teiksmā šī svētbirzs nosaukta Areja - Jāsona tēva vārdā, kam, acīm redzot, nav vēsturiska pamata.
Jāsons, kas bija audzis pelasga ģimenē, nevarēja nezināt teikas patiesos pamatus. Tāpēc brauciens pēc zelta aunādas uz Kolhidu nebija nekas cits, kā tirdzniecības darījums, jo Baiotijā un arī Tesālijā bija maizes labības trūkums. Taču stāsts apvīts ar dažādām teikām, kurās skaidri redzams, ka Jāsona ceļa biedriem nebija nekāda priekšstata ne par zirgiem (Jāsona audzinātājs zirgkopis Heirons tika nosaukts par kentauru - zirgu, kuram ir cilvēka galva un rokas; tātad kentaurs bija jātnieks), vērši nosaukti par uguni spļaujošiem pūķiem, rals - par pūķa zobu, druva - par pūķa zobu lauku.
Pelasgu pilsētvalsts Atēnu valdniece pēc Hēras lūguma lika uzbūvēt Jāsonam ātrgaitas kuģi, kurā iebūvēja Dodonas svētbirzs ozolu ribas, bet priekšgalā pēc tā laika paražas izkala skulprurālu auna galvu. Kuģi nosauca par “Argo” jeb ‘Ātro’, kā senie grieķi sauca mirušo valstības sargu - elles suni. Jāsons sakomplektēja “Argo” komandu no saviem tēva cilts varoņiem. Tur bija Herakls ar savu dēlu Hillu, Tēsejs, Pēlejs, Peirītojs, Kastors, Polideiks, Meleagrs, Nestors, Linnejs, Orfejs un Asklēpijs - kopā ar Jāsonu 13 spēcīgi jaunekļi jeb “Argo” nauti, kuri vēlāk kļuva par ahaju un helēņu dieviem, patiesībā pirmajiem valdniekiem un Pelasgijas valstu iekarotājiem.
Viņu galamērķis bija Kolhida - Sindīkas valsts zemkopības centrs, kurā labietis Ētess (no ide *ēd- ‘ēdiens, pārtika, bagāts zemkopis’) bija uzcēlis pirmo Sindīkas pilskalnu Ētesu Rionas upes lejtecē. Pilskalnam blakus atradās Ragans kalendāra svētkalns, ozolu svētbirzs un kapulauks, bet tālāk stiepās raženas druvas un leknas ganības. Jāsona ierašanās laikā par ķēniņs bija Ētesa mazdēls Aiēds.
Nonākuši Kolhidas piekrastē, “Argo”nauti noenkurojās Rionas deltā, apbruņojās, izkāpa krastā un kājām devās uz Ētesu, kuru aizslēpa kalni, tīrumi un birzis, kāpēc valdnieka pils katram nemaz nebija saskatāma, bet atradās pavisam tuvu deltai.
Ieraudzījuši kādu vīru aram zemi ar ralā iejūgtiem vēršiem, “Argo”nauti gājuši klāt izvaicāt par Ētesas pili un zelta aunādu, bet Jāsons palika malā. Tā un tā, esam ieradušies iegūt jeb nopirkt apburto zelta aunādu, uzzināt, kur to atrast, kā to iegūt. Kaut gan valoda bija sveša, zemnieks saprata, ko viņam vaicā, un klusībā nosmējās par svešinieku muļķību, mēģinādams to kliedēt, bet šie teikto nesaprata, izņemot to, ka pirms zelta aunādas iegūšanas ir jāapar tīrums. Vērši ieraudzījuši svešiniekus un sākuši baurot, šņākt un zemi kārpīt, raustīdami ralu. Blakus ganījās ganāmpulks. Citi lopi, padzirdējuši vēršu baurošanu, pārstājuši plūkt zāli, virzījušie uz vēršu pusi, maudami, zviegdami, blēdami. Svešie pārbijušies gan, jo lopus noturējuši par pūķiem. Pienākusi ķēniņmeita Medeja (vārds Medeja nāca no ide *medhū-, prūšu meddo, sindu madū ,medus, salds’), kas ganījusi lopus un iedeva šiem vicu lopu aizbiedēšanai un maizes gabalu vēršu pielabināšanai.
Pienāca Jāsons un pastūma arāju malā, ieēdinādams vēršus ar maizi un uzšaudams ar vicu. Taču aršana neveicās - vērši neklausīja, turpināja baurot, rals ķērās aiz velēnām, kāpēc nācās atteikties no zemes aršanas, sak’, vai nu nedabūs to aunādu paši, jo nezin vai saimnieki to labprātīgi atdos.
“Argo” nauti nonāca Ētesas ķēniņa pilī, uzdodamies par tirgotājiem. Ķēniņš lika kalpotājiem celt galdā pašus labākos ēdienus un dzērienus zelta, bronzas un stikla traukos, dzirdīja ar medvīnu,ko pasniedza Medeja. Medejai bija lielas matu pīnes kā čūskas aptītas ap galvu, bet matos un pie krūtīm vienās ugunīs sveču gaismā zaigoja dārgakmeņu rotas. Pēc Orfeja stāsta no šīs sievietes esot dvesusi valdonība un stiprs gribasspēks. “Arga” nauti noraudzījušies Medejā ar bailēm un cieņu, jo domājuši, ka matu pīnes ir čūskas, amuleti un rotas lietas - krupji un rāpuļi spožām acīm. Pa to laiku “Args”, nofraktēts ar labību, stāvējis Rionas grīvā.
Herakls, Pēlejs un Kastors izrunājās šā un tā, lai šiem pārdodot zelta aunādu. Ķēniņš sācis smieties un norādīji uz debesīm, lai taču ņemot vien, ja protot uzkāpt debesīs. “Arga” nauti par tādu runu apvainojušies un devušies prom. Prom iedami ieraudzījuši, ka svētbirzī bijis liels ozols, kura zaros iekārtas aunādas žāvēšanai vai rituāliem, kurus nupat izdarījusi Medeja. Zagļi nodomāja, ka tās arī būšot tās īstās zelta aunādas. Sagrābuši aunādas, sagūstījuši ķēniņa meitu Medeju, aizbēguši atpakaļ uz kuģi, iemetuši aunādas kuģa rūmēs, Medeju piesējuši pie masta, kamēr iziet jūrā. Medejas brālītis Absirts klusām novēroja notikumus un iekāpa kuģi, mēģinādams māsu atbrīvot. Taču “Arga” nauti puišeli pamanījuši, sasējuši, iesvieduši kuģa rūmē. Uzvilkuši buras un nu steidzīgi devušies jūra, jo bija skaidrs kā vasaras diena pirms saulgriežiem, ka viņi tiks vajāti, tikko Aiets sapratīs, kas noticis.
Kad izbrauca jūrā, uznāca karstais dienvidvējš Borejs, kas pūta no Āfrikas tuksnešiem un nesa līdz nejaukas vētras un negaisus. “Arga” nauti nolēma, ka Boreja savaldīšanai esot jāziedo cilvēks, kas jāsacērt daļās un jāsadedzina, bet kā lai sakur sārtu koka kuģī. Tāpēc nolēma braukt gar Taurijas piekrasti. Medeja, labi zinādama, ka tēvs dzīs pēdas, kamēr atradīs savus bērnus dzīvus vai mirušus, brālīša galvu un rokas uzmetusi klintīs, lai iezīmētu cilvēku laupītāju ceļu.
Kad nonāca pretī Donavas grīvai, “Arga” nauti pamanīja tuvojošos Ētēsa kuģus. Par laimi vējš bija mainījies, - tagad pūta Hiperborejs (ziemeļvējš), kas pēc Boreja (dienvidvēja) sadzītās sutas izsauca spēcīgu miglu pāri visai jūrai. Migla palīdzēja “Arga” nautiem sveikā nokļūt līdz Bospora jūras šaurumam rīta puskrēslā, klusām izsprukt cauri Bosporam, kuru apsargāja pelasgi. Sargi esot vēluši no klintīm milzīgus akmeņus virsū negaidītiem ciemiņiem, bet sargi par laimi “Arga” nautiem tādā agrumā gulējuši.
Pēc Orfeja teikas Jāsons esot aprecējis Medeju un kļuvis par Tesālijas valdnieku. Kad Jasons gribējis ņemt par otro sievu Korintes valdnieka meitu, Medeja nogalinājusi sāncensi, paņēmusi līdz Jāsona dēlus un pūķu ratos (lasi - pelasgu ātrgaitas airu un buru kuģī) aizbēgusi uz Atēnām. Tā Jāsona dinastija palika bez troņa mantiniekiem.
Medejas tēls ir guvis atspoguļojumu Eripīda un Seneka daiļdarbos, mūzikā, glezniecībā. Vēl stāsta, ka nelaimīgais Kolhidas valdnieks esot licis izkalt savu bērnu skulptūras klintīs pie kalnu pārejām, kuras mantojušas Medejas un Absirta vārdus.
Tā vai citādi, pēc “Argo’ nautu aizbraukšanas, ieradās bruņoti vīri un okupēja Sindori, izveidodami Kolhidā grieķu koloniju ar vergturības saimniecību, bet tie Sindores sinodi, kas nebija kolonijas iedzīvotāji, tika piespiesti maksāt grieķiem ikgada nodevas zeltā, kas nemaz nebija viegli, jo Sindorē sava zelta raktuvju nebija.