Baltezeres senkultūra

Tā bija bronzas laikmeta beigu senkultūra 1190. - 795. g. p. m. ē. pēc radiokarbona mērījumiem. Atrasta Sindaures Stepnajas svētkalnā, Sindīkas Jurtovas un Taurijas Taukipčakas apmetnē, izplatīta visā Sindijā, Burtijas un rūtu gala dienvidu stepēs, lejiešu lejgalā.

Senkultūra savu nosaukumu dabūjusi no Baltezeres limāna nosaukuma Zaporožjes apgabalā, kur pētīja senas pilsētas nocietinājumus un abās limāna piekrastēs atrada Baltezeres kopienas gari izstieptu, bronzas laikmeta beigu un dzelzs laikmeta sākuma ciematu veidā. Arheologus pārsteidza kādas 15 m platas un 30 m garas pagraba stabu celtnes paliekas. Pēc tam tika atklāti vairāki citi ciemati ar līdzīgām celtnēm Zaporožjes apgabalā. Papildus atrada celtnes, kuru vidū bija puspagrabs, bet 1,2 - 2 m atstatumā no ēkas atrada akmens pamatus, virs kuriem ir bijusi 2 - 3 vaiņagu guļbūve.

Baltezeres (Belozerskas, Ezeres) senkultūrā bija trīs apbedījumu veidi: vienkārši uzkalniņu skeletu kapi ar guldījumiem taisnstūra vai ovālas bedrēs uz sāna, pievilktiem ceļgaliem, ar galvu pret saullēktu; līdzenumu skeletu kapi ar minēto guldījumu; apbedījumi apakšzemes būvēs (galerijās) jeb īstajās katakombās, kas ierīkotas šajā apgabalā izplatītajās apakšzemes ūdeņu izskalotajās alās.

Ja abi pirmie apbedījumu veidi bija plaši izplatīti un pazīstami, tad apbedījumi apakšzemes būvēs (galerijās) šķiet kaut kas jauns:

“Platais kaps Hersonas apgabala Veļikoļepetihas rajonā pie Mazā Lepetihas ciemata bija grandioza zemes būve, kuras augstums bija 9,6 m, diametrs 120 m, un kurai apkārt bija menhiru⁶³ loks. Divas apbedījumu bedres...

Zaporožjes apgabala Kameņec - Petrovskas rajona Zapovitnajas ciemata tuvumā tika atrakti 13 kurgāni, kuri bija uzcelti ap vienu augstāku kurgānu lokā no saulrietiem uz dienvidiem un no dienvidiem uz saullēktiem...

Hersonas apgabala Kalančakas rajona centra nomalē tika atrakts 3,5 m augsts kurgāns, zem kura 4 x 4 x 2 m lielās, romba veida zemnīcas malas bija orientētas saullēktu un saulrietu virzienos pēc debespusēm, oderētas ar akmens mūri; zemnīca pārsegta baļķiem. Zemnīcā atradās viens apbedījums kaļķakmeņu plākšņu zārkā, 0,3 - 0,6 m dziļumā..." u .t. t. (556).

Sindu galā bija zināmi 49 šāda veida svētkalni.

Apbedījumos atrasti bikoniski plakana dibena podi ar atloku augšmalā, lieli kausi ar masīvām osām, platkakla krūzes, divu osu bļodas, importēti stikla trauki un antropomorfas urnas ar pūces attēliem, loka saktas, vītie (Nameja) pirksta gredzeni, bronzas saspraudes ar spirāliskām galviņām, Baltijas jūras dzintara, perlamutra, gliemežnīcu, raga un kaula ripiņu, keramikas lodīšu un ripiņu krelles, bronzas un kaula adatas, īleni, māla sprēslīcas. Gandrīz visi māla trauki bija glazēti, ar ļoti skopu ornamentu joslām.

Gandrīz katrā kopienā esot bijušas metāla kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcas, kurās esot atrastas liešanas formas lauru lapas formas uzmavas un kāta galā piesienamo šķēpu uzgaļiem un ķeltiem, kara cirvjiem ar platiem asmeņiem, nažiem ar taisnu muguriņu. Smēdēs atrada mucu stīpas, zirga pakavus, ratu riteņu apkalumus, zirga iejūga detaļas, lemešus, sirpjus, izkaptis, garus dunčus, loka saktu sagataves, kā arī veserus un laktu, ēzes vietu.

Vēršus kā galveno vilcējspēku sāka aizvietot apkalti zirgi, ralus - divlemešu čača (žākles) arkli. Lietoja baļķu šļūces un zaru ecēšas.

Perioda beigās esot notikušas izmaiņas, kas liecinot par migrāciju:

   dažos kopienu ciematos tika atrasti depozīti ar dzelzs senlietu paliekām, senlietas esot bijušas pilnīgi sarūsējušas;

   Taurijas dienvidu kalnu grēdas jūras piekrastē izveidojusies Kizilkobinskas senkultūra, kuru raksturoja nocietinātas akmens pilis. Drupās atrada Egejas kultūras senlietas, freskas un citus šīs kultūras atribūtus, kuri apliecināja bēgļu ierašanos no Pelasgijas;

   Baltezeres limāna piekrastē bija izveidojusies nocietināta pilsēta, kurā bija Baltezeres senkultūras ciematiem tipiskās mājas un pelasgu akmens cietoksnis;

   gan Meotijā, gan Sindaurē, Sindīkā un Baugainē radās pirmie pilskalni, dambjiem un grāvjiem nocietinātie ciemati;

   Ziemeļkaukāzā, Meotijā un Sindaurē bija izveidojušās sīkas pusnomadu lopkopju kopienas, kādas bija izplatītas Ziemeļkazahijas stepēs, Kalnu Šorijā un Altaja novadā. Tātad bija ieradušies ieceļotāji no Sibirijas.