Turpinājums

7. Latgaļu senkultūras

Izdalīt Baltijā vienotu Latgolas senkultūras latgaļu cilšu apdzīvotu apgabalu mudināja ciešais sakars starp tajā izplatītajām arheoloģiskajām senkultūrām, kuras pāraugušas viena otrā bez pārtraukumiem.

Kundas senkultūra (11. - 4. g. tk p. m. ē.) tika izdalīta pēc R. Indreiko iniciatīvas Igaunijas Rakvēres apriņķa Kundas pilsētas tuvumā pēc epipaleolita, mezolita un neolita pieminekļiem Kundas upes lejtecē pie tās ietekas Somu jūras līcī, Narvas apmetnēm (Sīvertsas, Tīrvalras, Narvas), bet L. Jānitss papildus izpētīja šīs senkultūras pieminekļus Pullē, Simusārē, Zvejiekos II pie Burtnieku ezera, Lubānas klānos, Aiviekstē, Augšzzemē, Madonā, Osā, Sarnātē pie Ventspils Kurzemē, Krievijas Sanktpeterburgas un Pleskavas apgabalos, apstiprinādams šīs senkultūras plašu izplatību visā Baltijas reģionā, izņemot Nemūnas senkultūras (lejiešu) apgabalu Lietuvā un Baltkrievijas dienvidrieteņa apgabalu.

Tā tika nosaukta par mezolita senkultūru (8000. - 3000. g. p. m. ē.). Kā rakstīja M. Gimbutiene "Baltijas ciltis ilgstoši pieturējās pie mezolita tradīcijām", bet “mezolitā ievēroja epipaleolita tradīcijas, kālab noteikt pieminekļu vecumu pēc senlietu veidiem praktiski nav iespējams” (449).

Narvas (keramikas) senkultūra (4. - 2. g. tk p. m. ē.) - tipiska neolita senkultūra Latvijā, Igaunijā, Sanktpeterburgas, Pleskavas, Novgorodas apgabalā Krievijā, Viņicas apgabalā Baltkrievijā, vispār - Latgolā. Izdalīta pēc Rigakilas I, II un III apmetnēs atrastās keramikas (Indreiko).

Tipiskās ķemmes un bedrīšu keramikas senkultūra bija izplatīta  Somijā, Karēlijā, Latgolā, Volgas - Okas un citās vietās, iezīmējās ar ķemmes un bedrīšu rakstiem māla traukos. To iezīmēja zemkopības un piemājas lopkopības sākumi un laivascirvju senkultūra.

Laivascirvju senkultūra (3300. - 1500. g. p. m. ē.) savu nosaukumu dabūja pēc laivas veida pulētajiem krama, kvarcīta un vulkāniskā stikla cirvjiem un kapļiem, kuri atrasti senajos uzkalniņu kapos  (316). Tā ir auklas keramikas senkultūras pavadone. 

Auklas keramikas senkultūra (25. - 15. gs p. m. ē.) arī ir izdalīta pēc trauku ornamentiem, bet tīrā veidā un patstāvīgi, atrauti no citam kultūrām un citiem Eiropas un Āzijas baltu apdzīvotajām vietām nekad nav pastāvējusi.

 

23. attēls. Baltijas auklas keramikas un laivascirvju piemēri.

Piltuves kausu keramikas senkultūra (27. - 10. gs p. m. ē.) bija visas Eiropas attīstītās zemkopības un piemājas lopkopības un agrā bronzas laikmeta parādība, kura bija izplatīta arī Baltijā, kur atrasti tikai atsevišķi paraugi.

Latvijas un Igaunijas arheologi ir pieminējuši reti sastaptas kausu keramikas lauskas, bet viņiem nav izdevies rekonstruēt šos traukus, kālab nav zināms kā tie izskatījušies, vai bija importa prece vai arī pašu meistaru darbs.

Dņepras - Daugavas senkultūra bija izplatīta dzels laikmetā kā zemkopības un piemājas lopkopības apliecinājums visā Eiropā, kur tai ir piešķirti dažādi nosaukumi.

Dolmenu un akmeņkrāvumu kapulauku senkultūra bija piedeva Dņepras - Daugavas senkultūrai, bet tā ieilga līdz  9. gs m. ē., tagadējā Latvijas arheoloģijā nosaukta kopīgā vārdā par Akmeņkrāvumu kapulauku kultūru, kam nevaru piekrist un tādēļ izdalīšu atsevišķi dolmenu un tipiskos akmeņkrāvumu kapulaukus, jo to ģeogrāfiskais izvietojums un rašanās laiks, kapu veidi bija atšķirīgi. 

Dolmenu kapulauku rašanās laiks ir noteikts intuitīvi un tāpēc, salīdzinot ar Lādogas un Daugavas latgaļu dolmenu kultūras rašanās laiku ir jāpaceļ vismaz par 500 - 700 gadiem tālākā pagātnē, jo, kā pierādīja Nikolajs Rerihs (286), šie apbedījumi bija Raganu svētkalnu sastāvdaļa, bet Raganu svētkalni raksturoja attīstītas zemkopības laikmeta sākumu - ap 2. g. tk sākumu p. m. ē..

Dolmenu kapulaukus Latvijā un Igaunijā raksturoja bedru skeletkapi un pelnu urnu (uguns) kapi, virs kuriem bija uzbērti uzkalniņi. Bedrēs līdzīgi prūšiem un sembriem, arī pelasgiem un umbriem sakrāva vai samūrēja tā saucamos akmens zārkus, kurus krievu padomju arheologi dēvēja par katakombām. Tajos mirušo iesēdināja akmens krēslā. Tādus kapus jeb augstus svētkalnus Nikolajs Rerihs atracis Madonas apkaimē un Rēzeknes pilsētas tuvumā.

Mūsu arheologi rakstīja, ka šie kapi atgādinājuši Eiropas galdakmeņa pelnu urnu kapličas, jo urnām piepildītās bedres aizkrāva akmeņiem un pāri uzbēra uzkalniņu. H.Moora tos dēvēja par akmens zārkiem. Blakus šiem individuālajiem akmens zārku skeletu kapiem un pelnu urnu akmeņiem apkrautajām bedrēm vairākas šādas blakus celtas kameras veidoja ārēji līdz 0,6 m augstus, virs apkārtnes paceltus un 20 - 60 m garus uzkalniņus, kuri orientēti saullēktu un saulrietu virzienā. Tādi veidojumi ir atklāti Ziemeļa Latvijā (Slavikas Valkas rajonā, Lazdiņi Talsu rajonā), kā arī Liepājas apriņķī, kur virs tiem uzbērti augsti, gareni zemes pauguri, apkārt sakrauti akmeņi, kuri nav saglabājušies, jo izlietoti baznīcu un piļu celtniecībā viduslaikos (211). 

Tipiskos akmeņkrāvumu kapulaukus atstāja igauņu un līvu (lībiešu) senči kopš mūsu ēras 8. - 9. gs Ziemeļa Latvijā, Igaunijā. Pēc H.Moora, V.Jakimova un M.Aunas atzinuma šie kapulauki, kā arī brahicefālie galvaskausi skeletu kapos, kuros mirušie guldīti izstiepti uz muguras ziemeļa un dienvidu virzienā, apkraujot ar laivas veida akmens kaudzi bez uzkalniņa, esot parādījušies līdz ar vikingu kustības sākumu, kālab izteiktas domas, ka tie bija vīkingu konunga Torvalda līdzatvestie sāmi. Šajos kapos atrastas vardarbīgas nāves pazīmes. Tātad notikuši pirmie kautiņi gan pie Balviem, gan Alūksnes, gan pie Narvas, gan pie Ņevas deltas, gan vietu vietām Karēlijā, iezīmējot somugru ienākšanas ceļus no Somijās.

Domas par Baltijas somugru ierašanos Igaunijā un Latvijā ir dalītas, pie kam viņu atstātā senkultūra esot turpinājusi latgaļu tradīcijas, izņemot māla traukus - tie bijuši gludi, bez ornamentiem, citās vietas noklāti ar rupja auduma tīklojumu, ar auduma atraušanas radītiem izrāvumiem, dažviet ar pirkstu iekniebumu trauka augšējā malā. Pēc šīs keramikas atrašanas vietām varot spriest, ka nākamie Igauņi nākuši gar Narvu no Sanktpeterburgas apgabala un gar Pleskavas ezeru caur Balvu apriņķi, kur atrasti tipiskie akmeņkrāvumu kapi ar vardarbīgas nāves pazīmēm, kas apliecina, ka igauņu senči nebija miermīlīgi, nemeklēja neapdzīvotas vietas, kā uzskata V. Jakimova, bet iebruka latgaļu ciematos patstāvīgi un ar vīkingiem.

Līvu akmeņkrāvumu kapi, kuri bija pavisam pieticīgi, atrasti Kurzemes ziemeļa galā, pie Rojas, Rīgas apriņķa jūras piekrastēm tuvās vietās, Salacas upes un Gaujas lejtecēs Vidzemē, Sāmsalā (88). Domā, ka līvi ir iekuģojuši no Somijas pāri jūrai. Nekādas ziņas par iespējamām kuršu un latgaļu sadursmēm ar līviem nav zināmas. Vairāk domājams, ka viņi dzīvoja vikingu apmešanās vietās ─ pie jūras, pie krācēm upēs, kur nācās vilkt kuģus pa sauszemi.