Tā ir nodēvēta dzelzs laikmeta senkultūra (1. g. tk p. m. ē. - 5. gs. m. ē.), kas bija izplatīta Daugavas, Dņepras, Okas upju baseina zemkopības un piemājas lopkopības kopienās, kas atradās gan pie upēm, ezeriem, gan meža pļavās pie strautiem, kā arī līdumos. Šī senkultūra aptvēra visus latgaļu, lejiešu (Sindas un Nemunas piekrastēs) un Māras cilšu Jilgas (Volgas) labā krasta novadus, kā arī tambovu, burtu, galindu, sudāvu, prūšu un citus novadus, kur šī kultūra tiek dēvēta citādi. Tātad, neskatoties uz atšķirīgiem nosaukumiem, bija vērojama vienveidība.
Dņepras - Daugavas senkultūru raksturoja tā:
z “kopš 1. g. tk vidus p. m. ē. apmetnes bija nocietinātas ar zemes vaļņiem un grāvjiem;
z celtas daudzu telpu un vienas telpas stāvus ieraktu stabu celtnes, bet pēc 5. gs p. m. ē. cēla vienas telpas guļbūves (5 x 6 m) ar iedziļinātiem mūra pavārdiem ar divpusēji slīpiem jumtiem, vienpusēji slīpos jumtus vairs nebūvēja, kā arī vēl arvien cēla slieteņus, bet perioda beigās sāka celt guļbaļķu ēkas ar divpusēji slīpiem jumtiem;
z iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, piemājas lopkopību, biškopību (dravas pie mājām un mežos), medniecību, zvejniecību, kā arī ar vākšanu;
z lietoja metāla lemešu zirgu vilkmes arklus, kapļus, nažus, sirpjus, bultu un šķēpu uzgaļus, īlenus un dunčus;
z raksturīga mājlopu un nomedīto zvēru kaula un raga apstrāde;
z attīstīta podniecība - traukiem gluda virsma;
z ieguva dzelzi no purva rūdas, kausēja, lēja formās un izkala dzelzs un bronzas priekšmetus;
z lietoja bronzas, dzelzs, retāk sudraba saktas ar inkrustācijām (sudrabs, dzelzs, dzintars, gliemežnīcas, retāk zelts), rotadatas, sprādzes un citas rotas” (88).