Narvas senkultūra 

Narvas senkultūra tika izdalīta pēc atradumies Narvā un tiek uzskatīta par Kundas senkultūras turpinājumu. To raksturoja:

z        smaila dibena, liela formāta kunhas jeb čāni (vārāmie māla podi), pārtikas glabāšanas podi, ēšanas bļodas, kuras ar smailo galu varēja nostiprināt zemē vai ugunskurā, ovālas apaļa dibena bļodas ar taisnām vai izliekti profilētām malām. Māla masai piejaukti zvirgzdi vai berztas gliemežnīcas;

z        senākie trauki reti ornamentēti ar kniebumiem vai pirksta iespiedumu bedrītēm joslās gar trauka augšmalu jeb nekārtīgi pa visu trauku;

z        jaunākajiem traukiem bija ķemmīšu švīkājumi (tekstilā keramika), ar stibas galu ievilktas skujiņu joslas divos virzienos, ap kociņu aptītas auklas gredzenveida iespiedumi joslā zem skujiņu virknēm vai nu šķērseniski vai arī stateniski, kas papildināti ar izrāvumiem vai iekniebumiem kā dzeloņstieples nospiedumiem, ko Pankruševs uzskatīja par lielas zivs mugurkaula skriemeļa iespiedumiem (Sperringa keramikas paveids), bet pēcāk radās izstieptas auklas nospiedumu līnijas, auklas krustu šķērsu piesitieniem, veidojot rombveida režģi

z        Kundas senkultūras raga, kaula un akmens rīki;

z        puspagraba tipa stāvbaļķu celtnes kā lejiešu galā pa vienai vai bolgu galā saistītām grupām, dažviet ar divām atsevišķām istabām, kā arī apaļie slieteņi katrā ēku grupā, kurā bija arī apdzīvotas pirtis, podnieku, rotu izgatavotāju, ādu ģērētāju, ādas apģērbu šuvēju un akmeņkaļu darbnīcas;

z        uzkalniņu skeletu kapi taisnstūra vai ovālās paseklā bedrēs, kurās mirušie guldīti uz puķu paklāja, kas pārkaisīts ar sarkanu minerālo krāsu, guldīti uz sāna, ar pievilktiem ceļgaliem. Sievietes guldītas ar galvu pret saulrietu, jo saulriets nozīmēja saistību ar zemi, atdzimšanu, pasvītroja mātes lomu visās šīs pasaules lietās. Vīrieši guldīti ar galvu pret saullēktu, kas simbolizēja jauna dīgļa iesākumu pēc apsēklošanas un pasvītroja vīrieša piederību Tēva mūžīgajai acij, ko simbolizēja Auseklītis (Venēra);

z        dabīgas izcelsmes lieli svētie akmeņi, kuros iecirta tikai viešajām Mātēm zināmas noslēpumainas zīmes, pie kurām notika svētku saieti ar dainošanu, kulta dejām maskās, dziesmām, klabatu un čangalu³⁷ sišanu, lai aizdzenātu mošķus, daudzinātu dievus un visas labās zemes dvēseles, bet dvēsele bija pat smilšu graudiņam, jo tas izstaroja enerģiju. Pie kulta akmeņiem atstāja mielastu veļiem - nelaikā mirušo dvēselēm, kuras nerada mieru, klīda kā rīta miglas vāli rudenī pār ūdeņiem, pļavām, purviem, meža norām, kamēr pienāks arī viņu laiks pārdzimt jaunās miesas. Gēnus taču nezināja. Tāpēc bērnu piedzimšanu uzskatīja par senču dvēseļu pārdzimšanas un vecāku dvēseļu dalīšanās sekām;

z        sabiedrība bija matrilineāra, egalitāra, kurā noteicošā loma bija tai vecākajai mātei, kurai piemita paredzēšanas spējas, kas bija apveltīta ar asu prātu un apguvusi senču dzīves pieredzi, tradīcijas, zināja dziesmas, dejas, rituālu norises kārtību, pazina svētās un dabas zīmes, kālab to sauca par raganu. Bērnus pazina pēc mātes vārda. Bērni saņēma mantojumu pa mātes līniju. Vīrietis nebija atstumts malā;

z        vīrietis bija materiālās dzīves pārzinātājs un nodrošinātājs, kaut gan atradās saistībā ar dvēseļu pasauli, ko simbolizēja debesis;

z        sāka atdalīties profesionālie amatnieki, kuri bija tā laika inteliģence. Amatniekos iegāja arī rotu izgatavotāji, medus vācēji, misas (medalus, medsulas - bērzu, kļavu, ogu) vārītāji, kas bija arī rakstu un zīmju pārzinātāji, cilts vēstures, teiku, nostāstu, pasaku un dainu zinātāji, tagad teiktu - vēsturnieki, rakstnieki un dzejnieki, kaut gan savus sacerējumus pēc zinātnieku vairuma uzskatiem neprata pierakstīt, par ko var arī strīdēties, jo mezglu raksts cīpslās un auklās ir pastāvējis, pastāvēja arī zīmju raksts kā Lielvārdes jostā.