Ķemmes un bedrīšu tipiskās

keramikas senkultūras

Ķemmes un bedrīšu keramikas izgatavošanas un lietošanas periods (3000. - 2500. g. p. m. ē.) iesākās Narvas keramikas senkultūras laikā un bija tās sastāvdaļa, izdalīta Somijā, Karēlijā, Latgolā, Volgas - Okas baseinā pēc savdabīgiem māla trauku ornamentiem, par kuru izcelsmes vietu īsta priekšstata vēl nav, jo nav veikti tāda veida laika mērījumi. Šī apstākļa dēļ Narvas keramikas raksturojumu neesmu sniedzis.

Austreņa Eiropā tās koncentrēšanās vieta un laiks bija tāds, kā Fatjanovas senkultūrai. Tajā laikā ciltis no medniecības pievērsās vietsēžu dzīves veidam, sāka pievērsties zemkopībai. Kapulaukos bija apbedīti tipiski mezocefālie vilku kāvēji, kas bija ienākuši Valdaja augstienē, pakāpeniski ieplūda latgaļos, austreņa lejiešos un galindos, atnesdami gan jaunu antropoloģisko tipu, gan arī izplatīja no lejiešiem pārmantotās zemkopības iemaņas un savu jauno trauku rotāšanas stilu, placinātā dibena traukus. Sākās intensīva maiņas tirdzniecība, par kuru liecina gan tādu mājlopu rašanās, kuriem Latvijā un Igaunijā nebija priekšteču (kazas un aitas), strauja dzintara ieplūšana gan Pelasgijā, gan Umbrijā, gan rūtu un sindu, gan burtu, sibīru un ariešu galā (caur sindiem), Rževas rūsganā krama senlietu atradumi Kurzemē, Igaunijā, Piejūras latgaļu galā, Prūsijā, Cāmu galā, Rieteņa Sibīrijā un citās vietās.

Pamata pazīme - apdedzināti māla trauki (koniskās kunhas, apaļa dibena un plakana dibena muciņas formas podi ar un bez osām, apaļīgas puslodes formas bļodas) ar iespiestu bedrīšu rindām un to kombinācijām, ar rupju zobu kaula ķemmi ievilktiem švīkājumiem ─ vertikālas, horizontālas un krustiskas līnijas, kas veido kvadrātiņus jeb līkločus, skujiņas, šķērsus krustus, taisnie jeb kristiešu krusti nebija izplatīti, jo sakrālā ziņā taisnais šķērskoks bija šķērslis uz augšu un leju.

Šī senkultūra iezīmēja zemkopības (rudzi, auzas, mieži) un piemājas lopkopības (suņi, zirgi, aitas un kazas) sākumu atsevišķās apmetnēs (Zvejniekos, Aborā, Osā, Pērnavā, Virtsjerva apmetnēs), kur ieradās tirgotāji (Pelasgijā tajā laikā jau bija uzplaukuši valstiski veidojumi) savos ātrgaitas kuģos Baltijas jūrā un pa Pērnavas, Salacas, Ventas, Bārtas un Daugavas upēm sasniedza latgaļu apmetnes, kurās pret dzintaru un smalkajām ziemeļnieku kažokādām iemainīja labību, pirmos metāla darinājumus, sīkos mājlopus, sniegdami konsultācijas zemkopības tehnoloģijā un mājlopu audzēšanā, podniecībā, kalendāru jeb observatoriju radīšanā. Ne jau velti ir saglabājušās teikas par Apolona apmātajiem ceļotājiem, kuri gājuši ar bultu (kaut kādu svārstu jeb tamlīdzīgu ierīci) rokās, norādījuši vietas, kur Visuma aktīvās saprāta enerģijas nāk lejā pie ūdeņiem, purviem, augstienēs, ierādījuši kā ceļamas observatorijas, ierīkojami kalendāri, kā nosakāms laiks pēc Saules, Mēness un Zvaigžņu stāvokļa debesīs, kurš katrā vietā bija atšķirīgs gan pēc zvaigžņu rakstiem, gan spīdekļu ciklu laika nobīdēm ziemeļa un dienvidu, austreņa un rieteņa puslodēs (24).