Kundas senkultūru sauc par mezolita un neolita senkultūru. Dažas atrastās senlietas varēja būt saglabājušās kopš daugaviešu klejojumu laikiem. Tā bija izplatīta Somijā, Karēlijā, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, visos Krievijas rieteņa daļas apgabalos. Šo senkultūru raksturoja:
z "paleolita tipa kaula senlietas - bultas, žebērkļi, kaula naži jeb sirpji ar gropē iestiprinātiem sīkiem krama asmenīšiem, reti krama rīki" (140b);
z mezolita un neolita "kaula un raga šķēpu gali, harpūnas, bultas, dunči, kalti, cirvji, nelieli krama un kvarca rīki, akmens cirvji un kalti" (88) - reti krama, biežāk kvarcīta kalumi (sevišķi vītola lapas formas uzgaļi bultām un šķēpiem);
z kaula un brieža raga zižļi ar knābja veida āķi galā šķēpu mešanai, kuri ļāva aizmest šķēpu pat 30 - 35 m attālumā, pie kam šķēpu piesēja garā cīpslā, tā kā ziemeļbriedis tika piesiets, nekur nevarēja dēties no veikla mednieka, ja vien šķēps ieurbās viņa ķermenī, pie tam ļoti dārgā un nepieejamā krama šķēpi nekur nepazuda, bet atskabargainie, pagarie, kaula vai raga uzgaļi iestrēga miesā un kaulos;
z medniecība (brieži, aļņi, stirnas, lāči, vilki, lūši, tiņi, lapsas, meža cūkas, caunas, vāveres, seski, ūdri, bebri, kā arī roņi Jūrmalas apvidos Igaunijā, Kurzemē, Sanktpeterburgas apgabalā); zvejniecība galvenokārt ezeros un upēs (laši, taimiņi, strauta foreles, zuši, karūsas, vimbas, sami, vēdzeles, asari, zandarti, līdakas u.c.), durot kaula žebērkļiem un šaujot kaula bultām, kā arī ķerot ar lūku venteriem, kurus novietoja upē ar atveri pret straumi, ar kaula āķiem cīpslās;
z vākšana (lazdu un ezeru rieksti, čiekuru sēklas, graudzāļu sēklas, ēdamas dadžu un liliju dzimtes augu saknes un bumbuļi, savvaļas burkāni, cigoriņu, ūdensrožu un citu ēdamu augu saknes, lapas ēšanai un vārīšanai dobakmens katlā, ozolzīles un kastaņas, sēnes, meža bišu un kameņu medus un vasks, dzērvenes, mellenes, zilenes, lācenes, brūklenes, upju piekrastu jāņogas un upenes, meža avenes, āboli, ievu ogas);
z pāļu mītnes ezeros, upēs, purvu salās; virszemes un puspagraba stāvbaļķu celtnes upju un ezeru piekrastēs;
z dobakmens katli. Pēc Ed.Šturma atziņām katlā meta nokaitētus akmeņus (352), bet pēc citu zinātnieku domām - ap dobakmeni sakūra uguni un dobumā cepa, vārīja (26);
z vilku suņu, pieradinātu lāču turēšana apsargāšanai un medībām, pieradinātu ziemeļbriežu māšu turēšana slaukšanai un nartu tipa šļūču vilkšanai: kad pārcēlās uz jauniem medību laukiem, kas notika bieži, kālab epipaleolita senlietu atradumu vietās Latvijā un Igaunijā visbiežāk nebija pavārdu vietu vai citu ilgākas uzturēšanās pazīmju, izņemot Lubānas, Zvejnieku, Kundas, Virtsjerva un Lielā Ludzas ezera apmetnes, kurās dzīve nepārtrūka daudzu tūkstošu gadu garumā vai arī pēc vienas divām paaudzēm ģimenes atgriezās savās dzimšanas vietas, kam nebija gadījuma raksturs, drīzāk tradīcija, jo bērnības atmiņas vienmēr ir burvīgas;
z vienkāršas, rupji darinātas māla kunhas (vārāmie podi) bez ornamentiem; kaulā izdrāztas, līkločiem, krustiem un citām ģeometriskām zīmēm rotātas sieviešu, ūdensputnu, zalkšu, zivju figūriņas, kuras tika nēsātas kā amuleti (449);
z apbedījumi skeletkapos, kuros mirušie guldīti uz sāna, vīrieši ar galvu pret saullēktu, sievietes - pret saulrietu, iekaisot sarkanu okeru (minerālo krāsu), paliekot ziedu paklāju. Dažviet uzbērti uzkalniņi (Pērnava, Vidzeme, Sēlija, Lādoga, Viņņicas apgabals u.c. vietas); reti izkaisītas pastāvīgo apmetņu grupas (ne vairāk par 15 Latvijas un Igaunijas teritorijā), kuras pārmantotas no epipaleolita un saglabājās līdz neolita vidum;
z dzīvoja dzimtu kopienās, strikti saglabājot senkultūras tradīcijas līdz pat attīstītas amatniecības laikam agrajā bronzas laikmetā.