Turpinājums8. Latgaļu un kuršu
seno valstu pieminekļi
Latvijas un Igaunijas teritorijā ir zināmas kādas 8 vai 10 kopš 10. gs p. m. ē. veidoties sākušas ķēniņu valstis, kuru teritoriju centri sakrita ar viensētu kopu, ciematu un pagastu ģeogrāfisko izvietojumu, bet ārpus kopienu apdzīvotajām teritorijām pie upēm un ezeriem arvien vēl bija drumi, kuri šķīra un saskaldīja kopienu novadus patstāvīgās saimnieciski, sakrāli un politiski izolētās teritorijās, bet satiksmi varēja uzturēt pa upēm laivās un gar upēm jāšus vai kājām pa takām.
Tātad varam runāt vairs ne par ciltīm, bet gan par tautām, jo par tautu sauc kādu teritoriju apdzīvojošu cilvēku kopumu, kuram ir savs valstiskais veidojums un kopīga valdība, šajā gadījumā ─ ķēniņš.
Rāmeķes ķēniņvalsts
Rāmeķes ķēniņa valsts teritorija atradās Pērnavas - Burtnieku - Virtsjerva apgabalā, bija skaitliski visapdzīvotākais latgaļu novads, kura pieminekļi tika atrasti Burtnieku ezera, Salacas upes iztekas, Rūjas, Hallistes, Tannasilmas upju, Virtsjerva, visu ar to saistīto upju (ietekošo un iztekošo), Vīlandes ezera, Pērnavas upes un tās pieteku piekrastēs. Rāmēķē iegāja Burtnieku, Pērnavas, Eglienes (Tannasilmas), Velnezera (Valmas, Virtsjerva) virsaišu novadi jeb pavalstis.
Burtnieku pavalsts
teritorijā ir zināmi šādi dažādu laikmetu pieminekļi:
paloolitā un mezolitā (11. līdz 4. g. tk p. m. ē.) - Zvejnieku apmetne un kapulauks pie Rūjas ietekas Burtnieku ezerā, epipaleolita apmetne Pantenes purvā pie Rūjas upes, Riņņu kalna, Braukšu un Kārklēnu apmetnes;
agrajā metālu laikmetā (4. g. tk p. m. ē. − m. ē. 13. gs) - daudzi kapulauki, tai. skaitā Briedes piekrastē - 4, Salacas piekrastē - 2, Valmieras apriņķa Gaujas labā krasta pagastos 7 u.c. Tie liecina, ka tuvumā ir bijušas plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kuras agri sākušas nolīst mežus tīrumiem, kālab savrūpatradumi atklāti tikai aramzemē, bet apmetņu vietas jau sen izartas un izecētas;
dzelzs laikmeta sākumā - Imeras pilskalns ar plašu nocietināto priekšpilsētu, kas esot eposā "Lāčplēsis" minētā Burtnieku pils.
Zvejnieku mezolita un neolita apmetnes pie Rūjas ietekas Burtnieku ezerā sniedz informāciju par laikmetiem, ko raksturo iepriekšējā sadaļā minētās senkultūras, bet kapulaukos atrastie 9. - 6. g. tk p. m. ē. dzīvojušo cilvēku gargalvainās varietātes galvaskausi sniedz ziņas par latgaļu antropoloģisko tipu. Šie galvaskausi tika skulpturāli rekonstruēti.
24. attēls. Zvejnieku kapulaukā atrasta 25. - 29. g. vecas sievietes galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija. Apbedīta aptuveni 9. - 8. g. tk p. m. ē. (45).
25. attēls. Zvejnieku kapulaukā aptuveni 40 - 45 g. veca, 9. vai 8. g. tk p. m. ē. apbedīta latgaļa (daugavieša, svīdra) galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija (45).
Zvejnieku apmetnes atradās nelielā paugurā purvu vidū netālu no Rūjas grīvas. Epipaleolita beigās un mezolita sākumā (10900. - 8000. g. p. m. ē.) apdzīvota paugura ziemeļa nogāze, kur bijušas 2 - 3 mītnes (10 - 15 cilvēku liela ģimene), bet līdz 7. - 6. g. tk p. m. ē. apmetne paplašinājusies. Atrasti Kundas senkultūras rīki, akmens un krama cirvji, Svidru tipa uzgali bultām un šķēpiem, daudz kaula žebērkļu, raga kaltu, kapļu, dzīvnieku zobu piekariņu, ziemeļbriežu, aļņu, stirnu, lāču un citu dzīvnieku kaulu, aļņa galvas un ūdensputnu, lidvāveres kaula figūriņas, pavārdu ugunskuru vietas, šur un tur arī stabu atrašanās vietas.
Riņņukalns - mezolita, neolita un metālu laikmetu sākuma arheoloģiskais piemineklis Valmieras apriņķī, Salacas upes kreisajā krastā, pie tās iztekas no Burtnieku ezera, Tur bija būtībā viens vienīgs kultūrslānis, kurā atrastas pavārdu vietas, dažādu tipu māla trauku lauskas, Kundas senkultūras kaula un raga rīki, kaula makšķerāķi, putnu, zivju, čūsku figūriņas, zobu piekariņi, vītola lapas formas krama un šifera uzgali bultām un šķēpiem, meža zvēru un mājlopu (aitu, kazu, govju, zirgu, cūku, suņu) kauli, kā arī dzintara ripiņas, gliemežnīcas ar caurumiņiem savēršanai krellēs un citas senlietas. Visintensīvāk apdzīvots 2. g. tk sākumā p. m. ēras. Bijušas vismaz 6 - 7 pavārdu vietas jeb namiņi, celtnes, kuras apdzīvoja 30 - 40 cilvēku liela dzimta.
Valmas jeb Valamas pavalstī
Velnezera (Virtsjerva) rieteņa krasta augstā terasē bija pirmā labāk izpētītā neolita apmetne Igaunijā, nebūt ne vienīgā un vecākā, kālab Eglienes novadam piešķirts Valmas mezolita un neolita apmetņu grupas nosaukums, kaut gan ir zināma viena epipaleolita apmetne (99b).
Eglienes, Velnezera un Pērnavas novados ir zināmi vairāki seni un ne tik seni pieminekļi, kuri liecina par latgaļu dzīvi Igaunijas vidienē pirms igauņu ierašanās: mezolitā - divas apmetnes Pērnavas deltas apvidū, divas apmetnes pie Raudnas upes iztekas no Vīlandes ezera, viena apmetne Tannasilmas vidustecē, Valmas apmetne Velnezera rietumkrastā lejpus Tannasilmas ieteces, divas Kivisāres apmetnes 50 m augstā klinšainā Peltsamas krastā pie tās ietekas Pedjā - Emaiigi pietekā, trīs apmetnes Velnezera dienvidu piekrastē pie Ehnas ietekas, viena apmetne Hallistes upes piekrastē pie Nuijas tilta; līdz metālu laikmeta sākumam bija klāt nākušas Kio un Kivisares apmetnes Petsamas piekrastē, trīs apmetnes Hallistes augšteces apvidū starp upi un Kūlmuižu (Müizaküla), 9 jaunas apmetnes Pērnavas upes piekrastē, vairāk par 200 kapulauku Pērnavas upes un abu krastu pieteku baseinos, Eglienas un Velnezera novados, kas liek lēst, ka šie novadi bija vairāk apdzīvoti, nekā visa Vidzeme kopā (ap 2500 - 3000 cilvēku).
Tālavas ķēniņvalsts
Tā sauca ķēniņvalsti un plašu novadu, kurā iegāja apgabals Gaujas kreisā krasta ielokā, ieskaitot Igaunijas novadus no Valgas līdz Mustajegi labajai piekrastei, Anslas un Harglas rajonus, Virešus, Lejasciemu, tad Tālavas robeža gāja dienvidos aptuvenā līnijā no Līgatnes uz Nītauri, no Nītaures līdz Gaiziņa kalnam, bet Gaujas labajā krastā Tālavā iegāja novads starp Gauju un Tirzu. Tātad Tālavas ķēniņvalsts bija tikai nedaudz mazāka par Rāmēķi. Galvaspilsēta - Tālava, kuras vārdā nosaukta ķēniņvalsts un latgaļu apdzīvotais novads.
Tālavā ir apzināti un daļēji izpētīti vairāki arheoloģiskie pieminekļi, kuri atklāj Tālavas latgaļu etniskās vēstures sākumu: Liezēres, Virānes, Zvejnieku (ne Burtnieku) un Gala Jukānu kopienas jeb ciematu tipa apmetnes (3000. - 2500. g. p. m. ē.) Gaujas labajā piekrastē; dažāda tipa 30 - 32 kapulauki, kuru skaits dzelzs laikmetā papildinājies ar 19 kapulaukiem un liecina, ka dzelzs laikmeta sākumā Tālavā bija vismaz 50 - 55 kopienas, rēķinot 25 - 30 cilvēkus katrā kopienā pēc Igaunijas kopienu parauga, bronzas laikmetā Tālavā dzīvoja aptuveni 1375 - 1500 cilvēki; aptuveni 2000. g. p. m. ē. celtās pāļu pilis Āraišu, Auļu kalna, Dūķu un Brīcu ezeros, kuras vēl nav līdz galam izpētītas; Sāruma kalna un Tanīsa kalna nocietinātie pilsētas tipa ciemati; Tālavas, Trikātas un Vijciema nocietinātās pilsētas ap pilskalniem.
Sāruma pilskalns ar priekšpilsētu tika atklāts 1877. g. Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta Sāruma saimniecības īpašumos. Pilskalnā atrada dzintara rotas, bedrīšu un ķemmīšu keramikas laikmeta sākumā taisīti koniskos vārāmos podus (kunhas, čānus) ar sīku dūrienu rotājumiem, auklas keramikas trauku lauskas, kas izrotātas ar apaļu, gludu gredzentiņu iespiedumu kombinācijām.
Tālavas novadā ir bijušas pāļu būves ezeru salās un platās upēs.
Osas apmetne atklāta Balvu apriņķī, Piestiņas upes krastā, nosaukta pēc tuvākās zemnieku saimniecības. Atšķirībā no Zvidzes, tajā atrasti Latvijā pirmie apaļdibena māla trauki, kuri nosaukti par Osas tipa keramiku. Rīku un keramikas lausku atradumi zem kūdras slāņiem liek domāt, ka Osas ezerā atradusies pāļu apmetne (ezerpils).
Vaives upes kraujā, vietā, kur Vaivē ietek Kaupupīte atradās pilskalns ar nocietinātu ciematu. Kalns ir izstiepts no vasaras saulgriežu saullēktu punkta pret ziemas saulgriežu saulrietu punktu, 96 m garš, saullēktu galā 30 m augsts, vidū - 26 m, saulrietu galā - 12 m augsts. To no trim pusēm sargā abu upīšu dziļās gravas. Uzskata, ka pilsēta celta 10. gs sākumā p. m. ē. un pastāvējusi līdz 13. gs m. e., respektīvi, līdz sakšu un teitoņu svēto ordeņu iebrukumam Vidzemē.
Kultūrslāņu biezums svārstījies no 5 m vidū līdz 10 cm malās. Minētas kaula sprēslīcas, kaula adatas, bultu akmens uzgali, kāda trauka lauskas ar bedrīšu un ķemmīšu ornamentiem, auklas iespiedumiem, krama gabals ar retušu, izkausēta metāla izliešanas tīģelis un izgatavojamās detaļas forma (abas no keramikas), mājlopu kauli.
Pēc apraksta kalns atgādina Lāča (Pērkona, Zalkša) svētkalnu, jo augstais saulrietu gala pacēlums ir augstāks un apaļš, kamēr saulrietu gals stipri izstiepts un šaurs, tāpēc jāšaubās vai tajā varēja izvietoties ciematiņš, kurā būtu vairāk par 4 - 5 mājām, kur tad vēl palīgēkas, komunikācijas, lopu staļļi, slēptuves. Nav zināms, vai zem tā bija dobums un tradicionālie apbedījumi tajā, jo kalns nav norakts. Ja tas bija tā, tad pēc Prūsijas labi zināmajiem piemēriem nocietinājumus svētkalnos sāka celt tikai 9. - 10. gs m. e., ko apstiprina kalna augstā gala kultūrslāņa apakšā atrastie ilgstoši dedzināta upurēšanas ugunskura pelni, kas citās vietās nav atrasti. Tātad ugunsgrēka nebija - tās bija ziedojumu vietas (356). Tostarp bija vīkingu laiki un krievu laiku sākums.
Tanīskalns atrodas Cēsu apriņķa Raunas pagastā, Raunas upes labajā krastā lejpus Liepupes un Raunītes ieteku gravām. Kalns ir apaļš, ar vienādā augstumā noplacinātu galu un atgādina nošķeltu konusu, respektīvi, dobjo Raganu kalnu. Kalns nav norakts, kādēļ nav zināms, kas zem tā ir. Starp citu, tādu kalnu Latvijā ir daudz.
26. attēls. Skulpturāls kulta akmens ar uzrakstiem
no Drustu "Silniekiem" (neolits vai bronzas laikmeta sākums).
Pēc J.Graudoņa apraksta kalna 0,8 x 3,8 m lielajā plakumā bijusi 4 - 10 cm bieza pelnu un ogļu kārta, kāpēc domā, ka tā bijusi nodegusi pils, bet 0,8 - 1 m biezajā kultūrslānī atrasti mājlopu kauli un kādtext-indent:36.0pt'>PÄ“c J.Graudoņa apraksta kalna 0,8 x 3,8 m lielajÄ