TurpinājumsPs 35b turpinājums 1
Illīri (gr. Illiroi ‘Illyrioi’, lat. Illyri) - viena no umbru un pelasgu kopīgajām, Baltijas baltiem tuvākajām (valodas ziņā) pamata ciltīm Balkānu pussalās ziemeļa daļā, novados no Īstras (Donavas) upes vidusteces labā krasta līdz Adrijas jūras piekrastei, Apenīnu pussalas ziemeļrieteņa novados, tostarp umbru un umbrosku provincēs, kas jau tūliņ norāda, ka viņi bija umbri, kā arī visos sīkānu un sīkuļu apdzīvotajos novados. Runājuši latviešu un leišu valodām tuvā ide dialektā (88).
Impēriju laikmetā par Illīriju sauca Grieķijas koloniju tagadējās Bulgārijas rieteņa provincēs, konkrēti Maķedonijā, kur tika izvietots Āzijas un Āfrikas kolonijās savervētais algotņu karaspēks, kurš radīja tagadējo maķedoniešu senās ciltis, karavīriem sajaucoties, sapārojoties ar illīru jaunavām. Arī šo Illīriju apdzīvoja illīri, kuru etnonīms, acīm redzot, līdzīgi umbru un umbrosku etnonīmiem, apzīmēja radniecīgu, lielu cilšu grupu, kurā iegāja tā sauktās totēmiskās ciltis, bet pēc augšminētās teikas motīviem ir nācis no ciltsmātes vārda.
Tātad totēmisma tradīcija, jaunajām ģimenēm atdaloties no tēva dzimtas, bijusi izplatīta arī Pelasgijā, kaut gan neviens par to nebija rakstījis. 21. g. p. m. ē. Grieķijas koloniju Illīriju pakļāva Romas impērija, sašķēla, pievienoja tai vēl citas illīru apdzīvotās teritorijas un nodibināja Recijas, Norikas, Illīrijas, Dalmācijas, Mīzijas jeb Mezijas kolonijas (562).
Herodota rakstos var atrast ziņas, ka illīri dalījušies vairākās ciltīs - dalmātos, kuri dzīvojuši Dalmācijā pie Adrijas jūras, īstos, kuri dzīvojuši Īstas (Donavas) upes vidusteces piekrastēs, pannoņos, kuri dzīvojuši blakus sembriem un Austrijas austrumdaļā, dārdānos, kuri dzīvojuši Donavas Dzelzs vārtu apvidū, japigos un liburnos, kuri dzīvojuši Dalmācijā un Adrijas jūras piekrastē, pevksetos (oi Peucetioi), mesapos (oi Messapioi) un daunos (oi Davuhioi), kuri dzīvojuši Apenīnu pussalas Apūlijas un Kalabrijas provincēs (123), taču Apūlijā un Kalabrijā esot dzīvojuši arī umbroski (354).
Japigi, acīm redzot, tiešām bija kāda umbru cilts, kura pieminēta umbru Ihūvinas Tabulās kā japuscer (japuskeri). Par japigiem, peuketiem, auniem teika stāsta, ka tie savus vārdus dabūjuši no savu ķēniņu, brāļu Japiga, Peuketa un Dauna, - illīru ķēniņa Līkaona dēlu, vārdiem (562).
Mesapu pirmdzimtene bija Krētas sala, no kuras Santorinas katastrofas laikā dzīvi palikušie bēguši, aizceļojuši kuģos pāri Iekšējam ezeram, kā sauca Vidusjūras austreņa daļu aiz Tunisijas zemes raga, kas pirms katastrofas arī varēja būt daļa ezeru virknes, kuru caurteces saistīja to ar Melno jūru un Vidusjūras ārējo ezeru, un nokļuvuši Apenīnu pussalā. Nonākuši lielā pulkā Sicīlijā, mesapi aplenkuši Kamikas pilsētu, kuru jūras laupītāji Akraganta vadībā atņēmuši sīkāniem, noturējuši pilsētu aplenkumā piecus gadus. "Nevarēdami pilsētu iekarot un akragantus padzīt, bada un slāpju mocīti, viņi pameta cietoksni un aizbrauca jūrā. Kad jūras kuģojuma laikā tie atradās pretī japigu piekrastei, uznāca drausmīga vētra un izmeta mesapu kuģus krastā. Tā kā kuģi bija sadragāti, ... viņi, uzcēla nelaimes vietā Hīryssos pilsētu, palika dzīvot Japigijā, pavisam izmainīdamies, jo no krētiešiem kļuva par japigmesapiem, no salas un jūras iedzīvotājiem kļuva par kontinenta iedzīvotājiem" (123). Kā tas arī nebūtu bijis, mesapu etnonīms ir minēts visās Adrijas jūras piekrastēs. Blakus Itālijas dienvidaustreņa malas illīriem, mesapiem un umbroskiem esot dzīvojušas ieceļotāju un vietējās kalabru, apūlu un ferantu ciltis. Pēc senrakstu ziņām kalabri bija illīri, bet ferantu vārds esot nācis no Itakas salas, Epīras, Lariumas un Kerkiras pelasgu novadiem. Tātad viņi pēc izcelsmes bija pelasgi, līdzīgi tīrēniem un mesapiem. Tādējādi illīri Itālijā bija kā pelasgu un umbru starpcilšu grupa, par kuras izcelsmi var spriest no epipaleolita atzaru apmetņu izvietojuma.
Sīkāni - umbru illīru izcelsmes aitu totēma cilšu grupa, kas apdzīvoja Kalabrijas pussalu, Sicīlijas un Maltas salu, Āfrikas ziemeļa piekrasti no Tunisijas zemes raga līdz Gibraltāra jūras šaurumam. Sīkāni bija sīklopu (aitu, kazu) audzētāji un savu nosaukumu ir guvuši kā plāši izplatījusies šo sīklopu totēmiskā cilts. Vislabāk viņu atstāto senkultūras mantojumu raksturoja Impresso keramikas, Kastelučo, Nurāgu un Kapo Gracio senkultūra.
Sīkuļi bija kazu totēma cilts, kas dzīvoja ciematos līdzīgi sīkāniem, bet viņu celtņu pamati bija apaļi un ovāli. Kādas bija šīs celtnes nav zināms. Tikai to varēja pateikt, ka arī viņu ciematos katras dzimtas īpašumu norobežoja akmens žogs, ka pirmās latīņu celtnes Romas pakalnos arī bija apaļi slieteņi, taču ļoti primitīvi (562).
Pieminekļos, kas radušies aptuveni 15. - 14. gs. p. m. ē., sastapa Mikēnu, Kikladu un Santorinas senkultūrām tuvu māla trauku atdarinājumus, citas šo senkultūru bronzas senlietas un dievu skulptūru miniatūras kopijas. Tā kā trauki bija pašu meistaru roku darbs, tatad sīkuļiem bija jūras tirdzniecības sakari ar Pelasgiju.
Aptuveni 10. - 8. gs p. m. ē. sīkuļu apdzīvotajā teritorijā, pašā jūras malā, parādījās ahaju un helēņu kolonijas, kuras saplūda ar tuvējiem sīkuļu pieminekļiem kopīgās konglomerācijās. Tai pašā laikā sīkuļu galā sāka parādīties pirmās kastellas (nocietinātas akmens pilis), kas rāda, ka sācies pilsētvalstu laikmets, jo tādas kastellas pirmie sāka celt sīkuļu kaimiņi ettruski, kuros tika asimilēti arī sīkuļi (562).
Teiktais rāda, ka sīkuļi sevī asimilējuši gan pelasgus, gan sengrieķus, veidodami jaunas jauktās ciltis, kas tad arī izskaidro lukānu, sabīņu un citu jaunu, senajai Itālijai neparastu etnonīmu un senkultūru rašanos.
Sīkuļi pēc H. Krahes atzinuma un pēc seno ēģiptiešu freskām, kurās parādītas "miermīlīgās jūras tautas", kas ieradās Ēģipte vai nu tirdznieciskos vai laupīšanas nolūkos, bijuši gaišmataini, aptuveni 170 cm gari, gargalvainās varietātes mezocefālie cilvēki (564).
Briti (gr. Brytae) - sīkuļu izcelsmes brieža totēma cilts, kura vismaz kopš 2000. g. p. m. ē. dzīvoja Lacijas provinces Tīrēnu jūras piekrastes līdzenumos, kur vēlāk iekundzējās latīņi. Pēc latīņu ekspansijas tie daļēji asimilējās latīņos, daļēji pārcēlās uz Tibras deltas rajonu, kur nonāca atkarībā no Ettrūrijas Vejas pilsētvalsts, kuru var uzskatīt par britu dibinātu, taču saglabāja savu etnonīmu un etnisko savdabību, dzīvesveidu, jo cik var spriest no senrakstiem, tad ettruski pakļāva gan citas umbru ciltis, bet neviena nav asimilēta ettruskos ar varu.
Britu cilšu dēļ veselu, plašu novadu Itālijā sauca par Britiju (Brytia), kuru Romas impērijas laikā pārdēvēja par Brutiju par godu karavadonim Brutam, kas nācis no britu ciltīm.
Briti kopa tīrumus, ganīja mājlopus, audzēja linus, bet viņu galvenā atšķirīgā saimniecības forma bija jūras zvejniecība un kalnu medniecība. Viņi bija izslavēti mājputnu audzētāji, sālītu, kūpinātu un žāvētu jūra zivju, kažokādu un sāls tirgotāji.
Briti dzīvoja purvainās vietās Tibras lejtecēs, kur pacēlās klinšaini pauguri. Tur viņi aizsargātā vietā cēla savus ciematus. Ciematos bija apaļas virszemes vienistabu vai divistabu mājas kā sīkāniem. Toties zvejnieki un sāls vārītāji dzīvoja jūrmalā, alās kādā klinšainā vietā vai arī koka celtnēs tieši jūras krastā, kur skalojās paisuma viļņi. Tur viņi cēla terramares. Tātad viņiem bija etniska saskarsme ar tīrēniem, kuri ieceļoja 1200. g. p. m. ē.
Aptuveni 10. gs p. m. ē. par britu dienvidu kaimiņiem kļuva latīņi, ar kuriem ir notikušas biežas jūras kaujas, kas beidzās ar britu uzvaru.
Briti bija brīvību mīlošs etnoss, kuru Romai neizdevās pakļaut. Romas laikos tie organizēja partizāņu karus, pastāvīgas diversijas pret Romu. Tāpēc imperators Jūlijs Cēzārs pēc Gallijas kara lika izsūtīt britus kā sklāvēnus uz romiešu lordu muižām Britānijas kolonijā, kur nekādi nevedās vietējo vergu gustīšana. Tā briti kļuva par pirmo deportēto tautu cilvēces vēsturē. Pēc tam par Umbrijas britiem nekas vairs netika minēts vai rakstīts kādos Romas dokumentos jeb vēstures apcerējumos, it kā tādu britu Itālijā nebūtu bijis, it kā briti būtu Britānijas pamata etnoss, kā tas tika pasniegts vēlākos romiešu rakstos un no tiem pārnests uz tagadni.
Ligūri (gr. Ligyes, lat. Ligures) bija viena no lielākajām umbru cilšu grupām. Tās dzīvoja Apenīnu plakankalnes rieteņa un ziemeļa daļā, Francijas dienvidu provincēs, līdz Atlantijas okeāna piekrastei, Ibērijā, kur tos sauca par ibēriem. Itālijā viņu sākotnējais centrs atradās Lacijas novadā, Korsikas un Elbas salā, tā ka viņus var uzskatīt arī par rieteņa gala, sīkuļu, sīkānu un britu cilšu radiniekiem. Viņu pēdējā apmešanās vieta Romas impērijas sakumā bija Ligūrijas jūras līča ziemeļa piekraste (Mare Lygure).
Pēc senrakstiem ligūru ciltis ir pieminētas galvenos terramaru un slaveno atūdeņošanas kanālu izplatības apgabalos, Rietumalpu un Tulūzas novados Francijā (Hāronas augštecē), Pireneju pussalas Katalonijas novadā, Valensijas līcim piegulošos novados līdz tagadējai Valensijas pilsētai. Citos rakstu avotos šajās teritorijās minēti tīrēni un ettruski, kuri, acīm redzot, izspieda ligūrus no atsevišķiem novadiem. Ligūri esot apdzīvojuši arī Po upes augšteces baseinu, Toskānas un Lakonijas novadus, kuri Umbrijā bija izslavēti ar purvu nosusināšanas sistēmām, tā sauktajiem ettrusku pieminekļiem.
Tagad mēģina restaurēt viņu apdzīvotos novadus pēc vietvārdiem, jo ligūri darināja vietvārdus (toponīmus), pievienojot kādam pamata vārdam galotnes - asca (lasa - aska), - esca (lasa - eska kā vārdā burleska) un - usca (lasa - uska. Pēc H. Kraha atzinuma ligūri runājuši kādā alpiešu un epīru (pelasgu) ide dialektā (564). D’Arbois de Jubaiville ir saskaitījis 271 toponīmu ar galotni - asca daudzās vietās Alpos, Dienvidfrancijā, Ibērijā un Itālijā, bet F. Pulle - 205 toponīmus ar galotnēm - esca un - usca tur pat (562).
Tā kā ligūru apdzīvotajos novados Ligūrijas jūras līča piekrastē ir atrastas mezolitā apdzīvotas alas, kuru senlietas esot bijušas līdzīgas Ibērijas alās atrastajām Madlēnas senkultūras senlietām, tad ir izteiktas domas, ka ligūri bijuši viena no senākajām umbru grupas ciltīm, kas ieradusies Ibērijā (191).
Otrā pasaules kara laikā Provansā (Francijā), rokot ierakumus, tika atklāti dzelzs laikmeta kapi, kuros bijuši divu veidu apbedījumi: necropoli a inzeriazone ‘līdzenumu skeletkapi ar apbedījumiem apakšzemes konstrukcijās’, kurās mirušais guldīts uz sāna, ar pievilktiem ceļgaliem, galvu pret saullēktu, pie tam kapā iekaisīta sarkanā minerālā krāsa kā paleolita un mezolita apbedījumos, Tādi apbedījumi bijuši izplatīti Golosekas senkultūras apgabalos, kālab domā, ka tie esot bijuši ligūru apbedījumi, jo šī senkultūra esot piederējusi ligūriem; tumuli funerarii ‘uzkalniņu skeletkapi ar apbedījumiem akmens konstrukcijās’, kādi bijuši raksturīgi Halštates senkultūrai Austrijā, Šveicē un Francijā, kuru uzskata par ķeltu senkultūru (562).
68. attēls. Ligūru apakšzemes kapeņu iekšskats (10. - 8. gs p. m. ē.)
Ligūrija bija Umbrijas galvenā maizes klēts, no kuras ir nākušas ierosmes senās Šumēras zemkopības sistēmu attīstībai. Viņi bija ierīkojuši plašu apakšzemes kanalizācijas sistēmu purvu nosusināšanai. Tās bija cieši savienotas trilitu konstrukcijas ar akām un pazemes ejām, kurās varēja slēpties kara gadījumā. Pa šiem kanāliem lieko ūdeni novadīja upēs un jūrā. Šīs konstrukcijas bija saistītas ar apakšzemes katakombām un pilīm, kurās ir bijušas marmora kolonas, reālistiskas, daudzkrāsainas gleznas, skulptūras, apbedīšanas kameras, bet virs zemes cēla augstus svētkalnus ar baltu akmeņu tempļiem kā Atēnu un Mikēnu senkultūras pilsētvalstīs Pelasgijā.
Ligūri dzīvoja lauksaimniecības kopienu ciematos, kurus cēla upju un ezeru piekrastēs, grūti pieejamās vietās, bieži izmantojot arī dabīgās alas klintīs (skat. ‘Etruski’).
Kopš 800. g. p. m. ē. Ligūrijā ielauzās salieši, bet 600. - 500. g. p. m. ē. ieradās ahaji no Grieķijas un nodibināja tagadējās Marseļas pilsētas tuvumā Masīlijas cietoksni un jūras ostu, 2. gs p. m. ē. Ligūriju iekaroja un pakļāva Romas impērija, ar ko ligūru etnosa vēsture beidzās.