Kastelučo senkultūra - Sicīlijas salas neolita, agrā bronzas laikmeta sākuma (4. - 2. g. tk p. m. ē.) un attīstītā bronzas laikmeta (1500. - 1000. g. p. m. ē.) sīkānu un sīkuļu cilšu senkultūra, kuru tā nosauca tās atklājējs Orsi 1890. g. pēc Kastelučo apdzīvotās vietas. Kastelučo pieminekli atklāja 20 km pret dienvidrieteni no Sirakūzu pilsētas.
Kastelučo senkultūra bija izplatīta Sicīlijas austreņa un dienvidaustreņa novados. Izšķir vairākus Kastelučo senkultūras attīstības periodus: neolits - Raguzas plato apmetnes, kuru iedzīvotāji kala Monte Tabuto kalnā iegūtā krama rīkus, medīja, zvejoja zivis, vāca dabas dāvanas, izmantodami kaula un raga putnu bultas, žebērkļus, kasīkļus, krāšņuma un kulta priekšmetus; neolita beigas - Raguzas plato apmetnes paplašinājušās, sākuši izgatavot vienkāršus māla traukus, audzēt kazas, aitas, kopt zemi; bronzas laikmets - Monte Tabuto krama atradņu izmantošana par kapliču, Kastelučo apmetņu izdalīšanās, kuras noteiktas pēc 100 kapličām dabīgās vai izdobtās alās (katrā alā līdz 20 nelaiķu); bronzas senlietas kapličās un apmetņu vietās; attīstīta zemkopība, vīnogu audzēšana.
Traukus taisīja no sarkani vai melni iekrāsotas māla masas ar sijātu smilšu piejaukumu. Ornamenti - iegravēti un ar baltu vai sarkanu krāsu aizkrāsoti līkloči uz dzeltena vai sarkana trauka pamata fona. Raksturīgas aiz osām abi roki ceļamas amforas uz koniskas kājas, ovālas bļodas, ovāli, milzīgi vārāmie podi jeb kunhas ar lielām, pamatīgām osām.
Atrastas kaula plāksnītes, kurās izgrieztie ornamenti un attēlotās sadzīves ainas bija tuvas mūsdienu ķīniešu mākslai. Kasteločo kapličā atrastas 7 tāda veida plāksnītes. Analoģiskas plāksnītes ir atrastas Maltā, Lernā (Peloponesa Grieķijā), Trojas 2. un 3. kultūrslānī. Tātad būtībā Kastelučo senkultūra bija Impresso keramikas senkultūras bronzas laikmeta senkultūru nepārtrauktas attīstības turpinājums un izplatīta tajos pašos novados, izņemot Illīriju.
Pēc Līzas Grimmas pētījumiem šo senkultūru raksturoja kopš 6. g. tk p. m. ē. celtas ciklopiskas slīpēto akmeņu krāvumu pilis, kādas ir bijušas arī Sardīnijas salā, par kuru tik pat kā nav ziņu arheologu rakstos (skat. Internet: tcrn1ag@uct.ac.uk).