Submikēnu senkultūra jeb pēc citiem nosaukumiem Egejas senkultūra, Mīnoja senkultūra un Kikladu senkultūra tika izdalīta uz Mikēnu pilsētā veikto arheoloģisko atklājumu pamata.
Atradumi nāca no agrā epipaleolita, kad tur atradās mednieku apmetne, kas pastāvēja līdz 1273. g. p. m. ē., kad Mikenu pilsētu nopostīja tajā laikā notikusī vislielākā zemestrīce reizē ar Santorina vulkāna sprādzienu, kas nogremdēja dzelmē slaveno Poseidoniju, bet pēc dabas katastrofas bijušā Senās Ēģiptes faraona no Mentas cilvēkiem noorganizētā un vēlāk dezertējušā kara jūrniecības algotņa Zeva vadītā jūras laupītāju banda nopostīja to, kas vēl bija palicis pāri, kā arī izkāva iedzīvotājus, izlaupīja un galīgi nopostīja pilsētu.
Tālākie pētījumi pierādīja, ka Mikēnās izdarītie atklājumi bija izplatīti tagadējās Grieķijas teritorijā un Vidusjūras austreņa piekrastes apgabalos, kur atradās pelasgu kolonijas. Tāpēc Mikēnu pieminēšana ir uzskatāma vienīgi par piemēru citu pilsētu aprakstiem.
Pēc senrakstiem un arheologu atzinuma Mikēnas kā nocietināta pilsēta ar nocietinātu ostu un akropoli tika apdzīvota kopš 4. - 3. g. tk sākuma p. m. ē., bet vislielāko kultūras uzplaukumu sasniedza 1600. - 1273. g. p. m. ē., ko pārtrauca augšminētā Santorinas katastrofa.
Submikēnu senkultūras apgabalā ieiet ne tikai Mikēnu pilsēta, bet arī Poseidonija - minētās katastrofas nogremdētā pilsētvalsts tagadējā Egejas jūrā, kas apdziedāta pazīstamajā teikā par nogrimušo Atlantīdu, kā arī lielākā daļa no Balkānu pussalas un Kiklādu salas.
Arheoloģiskos izrakumus veica H.Šlīmans. Viņš atsedza 2 valdnieku kapenes, kuras aptvēra apaļīgi akmens nožogojumi, To iekšpusē atrada 30 kapus. Virs katra apbedījuma bija uzbērts uzkalns, bet paralēlskaldņa formas apbedīšanas telpas bija izkaltas klintī. Tās tika nosauktas par šahtu kapenēm. Nelaiķi apbedīti pēc senās tradīcijas - saliektā stāvoklī uz sāna ar galvu pret saullēktiem, iekaisīts sarkanais okers. Visiem apbedītajiem bija mezocefāli galvaskausi (koef. 70 - 73). Tātad tie nebija ienācēji no Āzijas austreņa gala, kā bija iedomājies H.Šlīmans. Dažiem nelaiķiem uzliktas pēcnāves maskas no tīra zelta, kas mums rāda tipiskas baltu sejas. Atrastas bagātīgas apbedīšanas piedevas:
u zelta diadēmas,
u zelta, sudraba un umbru bronzas plāksnītes,
u grezni zelta, sudraba un umbru bronzas trauki, situlas, amforas, umbru bronzas kaujas un darba cirvji jeb ķelti. Šīm senlietām bija skaisti ģeometriskie raksti, kas atgādina Lielvārdes jostas rakstus, gleznojumi, augu, cilvēku un dzīvnieku attēli,
u umbru bronzas šķēpu un bultu gali, īsi zobeni ar inkrustētu spalu,
u Baltijas jūras dzeltenā dzintara krelles,
u dārgmetālu (zelta, sudraba) dažādas formas saktas, saspraudes, jostu sprādzes, iejūga detaļas ar gliemežnīcu, dārgakmeņu un emaljas rotājumiem.
Atsegta akropole ar marmora kolonām un reālistiskām, ap 3 m augstām kailu un apģērbtu cilvēku skulptūrām, ar terasēm, kas veidotas no rupji apstrādātām granīta taisnstūra plāksnēm, kas cieši piedzīta cita pie citas. Pilij ir bijuši vismaz trīs stāvi ar ļoti sarežģītu, labirinta veida lielāku un mazāku, apaļu un taisnstūra veida telpu plānojumu, virs kurām ir bijušas akmens arkādes ar kolonu lokiem. Vismaz apakšējās zāles grīda bija veidota no baltā, dzeltenā un sārtā marmora plāksnēm, uz kurās bija iekalti un ar noturīgām krāsām iekrāsoti ģeometriski ornamenti, dzīvnieku un lepni ģērbtu, kā arī kailu cilvēku attēli.
Netālu no pils bija akmens dzīvojamās mājas, kalēju, podnieku un amatnieku darbnīcas. Pilsētu aptvēra ciklopiski, vairākus kilometrus gari akmens mūri, kuros ir bijuši pazīstamie Lauvu vārti, nišas un telpas. Pilsētas platajās ielās un laukumos bija ierīkota sazarota slēgtās kanalizācijas sistēma un ūdens vads, kuram ūdeni piegādāja pa slēgtu akmens mūra kanālu no kāda kalna apakšzemes avota. Ciklopiskie mūri aptvēra arī ostas akvatoriju, kurā kuģi iekļuva pa vienīgajiem atveramiem un aizveramiem vārtiem, bet pieejas sargāja dabiskas, gandrīz vertikālu sienu klintis, kuru pieejās bija nepārvaramas aizas. Sienas rotāja freskas, no kurām pazīstamākās ir megaronu freskas. Vienā pārskatā visu šo apbrīnojamo bagātību nav iespējams apskatīt.
Atsegtas kupolveida kapenes - tolosi, starp tām ievērojamākā bija tā sauktā Atreja mantnīca, kurā apbedīts viens vienīgs valdnieks Atrejs. Mantnīcā atradās jau minētā veida senlietu kolekcija. Taču tā bija jau izlaupīta, bet minētajā dabas katastrofā sabrukusi un apbērusi pašus laupītājus, kam visiem bija dolihocefāli galvaskausi ar slīpajām pierēm, horizontāli gareniem pauriem un citām tā saucamo Mentas cilvēku pazīmēm, tātad tie bija Zeva bandas locekļi. Tie apbērti kopā ar sazagtajām bagātībām, no kurām daļa bija iznesta, bet palikusi ārpusē.
Citos avotos Submikēnu senkultūra tika dēvēta arī par Krētas - Mikēnu senkultūru, lai raksturotu Egejas jūras salu, Santorinas (Poseidonijas), kontinentālās Grieķijas (Aizgrindes) un Bulgārijas, Grieķijas Maķedonijas, Krētas salas un Mazāzijas (Anatolijas pussalas) un Tuvo Austrumu pelasgu koloniju senkultūru bronzas laikmetā (4. - 1. g. tk p. m. ē.). Kopš 19. gs ir izpētīti daudzi simti pieminekļu (kapenes, apmetnes, pilsētas, pilis, akropoles, lauku ciemati, ostas pilsētas - Troja (Īlija), Krētas pils, Knosa, Malloja, Faista u. c.
Ap 2. g. tk p. m. ē. Krētā ir radusies rakstība, kas bija tuva hetu rakstībai. Tādējādi Submikēnu senkultūra veido vairākas arheoloģiskās senkultūras jeb civilizācijas: Tesālijas, Maķedonijas, Rieteņa un Ziemeļa Balkānu, Anatolijas, Hellādas, Kiklādu, Mīnoja u.c., kuras periodiski iedala pamata periodos - agrajā, vidējā un vēlajā, bet katru no tiem trīs numurētos apakšperiodos.
Cilvēki kopa sējumus, augļu dārzus, turēja mājlopus piemājas saimniecībā, kurus dzina ganīt alpīnajās pļavās, ierīkojot tur pagaidu apmetnes ganiem un laidarus lopiem, medīja, zvejoja zivis, nodarbojās ar tirdzniecību kopš 5. g. tk p. m. ē., veicot tuvus un tālus braucienus kuģos pāri jūrai, no salas uz salu, Melnās jūras un Azovas jūras piekrastēm, pa Vidusjūru un upēm visā Eiropā. Ēģiptē viņus sauca par miermīlīgo tirgotāju jūras tautu. Brauca kuģos, kurus airēja ar divos stāvos izvietotiem airiem - katrā ailā 16 airi, kopā 4 x 16 airi, lietoja taisnstūra un trīsstūra ģērētas ādas buras ar lauvas galvas vai ērgļa attēlu uz tās. Tāda pati skulptūriņa rotāja kuģa priekšgalu.
Netālu no Atēnām atradās pirmā ķeltu kalšanas darbnīca Keltoja, kurā izmantoja Umbrijā iepirkto dabīgo, ļoti cieto bronzu ar titāna un dārgmetālu piejaukumu, kuru kausēja Alpos.
Katrā pilsētā un ciematā bija savas brīvo amatnieku darbnīcas - kalēju, podnieku, mākslinieku, celtnieku. Starp citu, vēl tagad var brīnīties, kā viņi spēja apstrādāt un pārvadāt gigantiskos akmens bluķus, kas celtnēs sakrauti bez spraugām tik meistarīgi, ka neprasīja sasaisti ar mūra javu. Tāpēc runā par citplanētiešu palīdzību, kas nav pierādāma.