Nuragu senkultūra

Nuragu senkultūra savu nosaukumu ir guvusi no augstiem, apaļiem akmens torņiem, kuri atklāti Sicīlijā, Sardīnijā, Korsikā, Lipāru salās, Tunisijas zemesragā Āfrikā un Spānijas dienvidu austreņa provincēs (67.at). To uzskata par bronzas laikmeta beigu senkultūru, kura ievesta no Feniķijas, kaut gan minētajās salās saglabājās Kastelučo lauksaimniecības senkultūra un impresso keramika, Mikēnu tipa importa trauki. Pēc oficiālās versijas tā pastāvējusi 14. - 9. gs p. m. ē., kas nebūs precīzi, jo Barumino nuragas radiokarbona mērījums uzrādīja 1470 ± 200 g. p. m. ē. Tajā laikā ieradās Mentas cilvēku tirgotāji un apmetās Korsikas salā, kur tos iedēvēja par saliešiem, tātad pirmie svešinieki ieradās Ibērijā.

 

67. attēls. Nuragas lejas daļas shematisks griezums.

Par nuragu būves sākuma vietu uzskata Sardīnijas salu, par iesācējiem - sardus, kuri esot bijuši tie paši tīrēni, jo nuragām sekoja terramares, kuras sāktas celt vispirms salās un tikai tad Tīrēnu jūras Apenīnu pussalas piekrastē, pie kam nuragas un terramares visās vietās pavada Egejas senlietas, jo tīrēni taču bija trojieši (īlieši).

Vecākajās nuragās ieejas bija izveidotas augstu, iegāja pa kāpnēm un atveri kupola centrā, kas kalpoja dūmu un sutas aizvadīšanai. Vēlāko nuragu ieejas bija līdz ar zemi, tām bija 2 - 3 stāvi, kas savienoti ar platām akmens kāpnēm, kas izvietotas spirālē pie iekšējās sienas. Dažviet platās akmens kāpnes bija veidotas spirāliski nuragu ārpusē, ja tās ieeja atradās augstāk par zemi. Citviet zem nuragām atrada katakombas. Tādā gadījumā nuragā iekļuva pa akmens kāpnēm, kuras veda uz leju un tad uz augšu. Šī veida nuragas uzskata par katakombu apbedījumu senkultūras rašanās sākuma vietu.

Nuragas atradās nocietinātu ciematu vidū kā pilis, bet ciemata dienvidaustreņa stūrī atradās megalitu būve, kuru sauca par taulu. Tie bija diliti, triliti un to kombinācijas (talaijoti), kas zināmā mērā atgādināja Stonhendžas svētvietas centrālo megalitu būvi. Pašas nuragas bija līdz modernas dzīvojamās mājas trešā stāva augstumam sakrautu akmeņu būves, kuras augšgalā, pakāpeniski liekot akmeņus slīpi uz iekšpusi, veidojās puslodes vai platleņķa konusa formas kupols.

Kara gadījumā nuragas kalpoja par nepieejamu cietoksni. Virs katakombām uzceltās nuragas atradās augstā kalnā, agrākajā svētajā kalnā, kas liecina par to izmantošanu līdzīgi pilskalnu pilīm.

Nurgām līdzi izplatījās dārzkopība, irigācijas zemkopība, liellopu un zirgu audzēšana, kaut gan pamata iedzīvotāju mājlopi bija kazas un aitas. Tātad nuragu senkultūra bija ievesta no Pelasgijas.

Vēl kāda savdabība - nuragām līdzi gāja nelaiķu kremācijas kultūra, kura nomainīja ģindeņu apbedījumus alu nišās. Keramikas un metāla urnas salika plašās apakšzemes būvēs, kuras guvušas labirinta nosaukumu. Tādas būves bija raksturīgas Mīnoja senkultūrai. Taču citās vietās, attālāk no nuragām, blakus sīkānu zemkopju un lopkopju ciematiem arī izbeidzās skeletu kapu kultūra, bet tur pelnu podus sakrāva akmeņkrāvumu apakšzemes vai virszemes kastēs kā Prūsijā. Šiem apbedījumiem blakus atradās pārejas laika apbedījumi, proti, pirms kremācijas, mirušos apbedīja bedru kapos pēc daudzviet aprakstītās seno baltu tradīcijas ar sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem, kam sekoja tādi paši skeletkapi akmens šķirstos. Skeletus akmens šķirstos ar vienlaicīgiem pelnu urnu apbedījumiem akmens šķirstos atrada blakus. Tātad arī tā bija no pelasgiem pārmantota tradīcija. Akmens šķirstiem piešķīra laivas formu. Bieži vien vientuļus, vienkāršus skeletu kapus ar apbedījumiem laivas veida šķirstos atrada jūrmalā, tāpēc domā, ka tur apbedīti noslīkušie jūrnieki.

Menorkas, Sardīnijas un Korsikas salā tika atklātas milzīgas ciklopiskas megalitu būves, kas pēc formas atgādina senlaiku airu kuģi un kuru sauc par navetas (‘kuģīšiem’). Navetas atradās attālu no talaijotiem un apdzīvotām vietām, bet, acīm redzot, kādreiz ietilpa šajā sarežģītajā milzīgo akmens plākšņu konstrukcijā. Apbedīšanas komplekss atradās tuvu klintij, kurā izcirstas vairākas savstarpēji saistītas nelielas kameras. Tajās varēja iekļūt caur trilitu arku un garu, klintī izcirstu alu. Kamerām bija klintī izcirsti četrstūraini logi.

Pēc romiešu senrakstiem pirmie Sicīlijas, Maltas un Āfrikas ziemeļa piekrastes pamata iedzīvotāji ir bijuši sīkāni. Ap 2000. gadu p. m. ē. šajās teritorijās esot ienākuši sīkuļi, kuri dzīvojuši Kalabrijā un Apūlijā, atspieduši sīkānus Sicīlijas salas ziemeļrieteņa galā. Tam nav pierādījumu, kaut gan Nuragu senkultūra gan varēja būt vainojama sīkānu atspiešanā salas ziemeļrieteņa galā, bet apbedījumi pierāda, ka notikusi nuragu cēlāju un sīkānu saplūšana, kamēr samērā atpalikusī sīkānu senkultūra ar senajām tradīcijām tiešām saglabājās salas ziemeļrieteņa galā.

Kopš 1000. g. p. m. ē. sīkānu valstībā sāka saimniekot feniķiešu tirgotāji, kuri izveidoja savas faktorijas Tunisijas zemes ragā, Maltā, Sicīlijā un Kalabrijas pussalas piekrastē, pakāpeniski iekundzējoties Maltā un Sicīlijā, sajaucoties ar senajiem iedzīvotājiem, veidojot jaunu etnosu.

Kopš 800. g. p. m. ē. salu valstībā sāka saimniekot dažādi jūras laupītāji, atrada labu patvērumu ahajavi, helēņi, danaīdi un citi Jaungrieķijas paklīdeņi, kuri tīkoja pēc umbru cilšu labumiem. Tam sekoja sīkānu un sīkuļu pilnīga iznīcināšana, izkaujot un asimilējot.

241. g. p. m. ē. Sicīliju okupēja Roma un padarīja par savu koloniju, bet 136. - 131. g. p. m. ē. notika Romas vergu karš pret Romas topošo impēriju, kura laikā tika nopostīti gandrīz visi sīkānu un sīkuļu pieminekļi, izņemot nuragas, kuras vēl aizvien kalpoja par nepieejamu patvērumu briesmu brīžos.

Mūsu ēras 493. g. Sicīliju okupēja ostgoti, bet m. ē. 535. g. visas bijušās sīkānu un sīkuļu apdzīvotās teritorijas iekaroja Austrumromas - Bizantijas impērija. To, kas tika atjaunots, m. ē. 827. g. arābi, bet 1061. g. vikingi izlaupīja un izpostīja, aizvezdami un pārdodami sīkuļus un sīkānus verdzībā. (558).

Sīkuļi pēc antīko rakstnieku domām bija pati vecākā Itālijas umbru izcelsmes cilšu grupa, kura apdzīvojusi Tigras upes ieleju, Romas paugurus, sabīnu zemes, Picēniju, vēlāk arī Kalabriju un Apūliju, tātad viņu apdzīvotās teritorijas stiepās no Tibras pret dienvidiem gar Apenīnu rieteņa kalnienēm, ķīļveidīgi paplašinoties pret austreni līdz Adrijas jūras piekrastei Kalabrijā un Apūlijā, kā arī tīrēnu un umbrosku teritorijās pirms tīrēnu uzrašanās.

Tāda izplatība ir izskaidrojama ar Umbrijā pastāvējušo totēmisko kārtību.

Sīkuļu senkultūru raksturoja plašas apakšzemes nekropoles, starp kurām minēta Pantelica, kas devusi šiem pieminekļiem Pantelikas senkultūras nosaukumu, Grammischelle, Caetagirone, Monte un Desueri. Šie pieminekļi esot radušies 3. g. tk beigās un saglabājusies līdz 5. gs p. m. ē., kālab tie kalpoja par ceļvedi sīkuļu dzīves vietu noteikšanai. Tā kā Pantelika atradās Sicīlijā un šos pieminekļus ar pelnu urnām jau minēju Nuragu senkultūras sakarā, tad pats par sevi rodas secinājums, ka sīkuļi un sīkāni bija vienas etniskās izcelsmes ciltis, kuras nākušas no kontinentālās sīkuļu jeb sīkānu grupas, jo vieniem un otriem bija vienādi pieminekļi, turklāt apbedījumi akmeņu laivas veida šķirstos bija vecāki Tibras ielejā. Tāpēc nav pasakāms, kurš kuru ietekmēja jeb atstūma.

Sīkuļu bronzas laikmeta sākuma (4. - 3. g. tk p. m. ē.) apbedījums sastāvēja no divām vai trim apakšzemes akmens kamerām, kuras savienoja šauras ejas. Pirmā kamera kalpoja par ieeju, ceremoniju, līķa sagatavošanas vietu, otrā, iekšējā kamerā novietoja nelaiķus. Kad otra kamera bija pilna, tai blakus izbūvēja trešo, ceturto, piekto līķu kambari. Skeleti bija izvietoti dažādos stāvokļos, visbiežāk pievilktiem ceļgaliem, ar galvām pret saullēktu vai dienvidiem. Dažās vietās līķim uzkaisīta sarkanā minerālā krāsa. Citur līķim zem galvas palika akmens "spilvenu". Nelaiķi apbedīti svētku tērpos ar visām rotām, vīriešiem blakus likti šķēpi, bultas vai cirvji (ķelti). Šie apbedījumi pagājušajā gadu simtenī tika nosaukti par Canale senkultūru.

Apbedījumus pavadīja bronzas saktas, kurām bija arfas forma un Baltijas dzintara, zelta, sudraba vai stikla inkrustācijas. Tādas saktas nekur citur nav atrastas, kā vien sīkuļu pieminekļos. Bez tam vīrieši un sievietes valkāja greznas zelta un bronzas plāksnīšu sleņģenes, delmu spirāles un rokas sprādzes, ovālus un apaļus bronzas spoguļus ar turekļiem, kuru aizmugurē bija attēlotas medību ainas, fantastiski dzīvnieki, vērši, kazas, cilvēki, kuri ar kapļiem apstrādā zemi. Tādi spoguļi bija arī ettruskiem, tikai izsmalcinātāki. Tātad var uzskatīt, ka ettruski pārmantojuši spoguļus no sīkuļiem. Blakus šīm dārglietām atrada ziloņkaula plāksnītes ar gravējumiem, kuri atgādināja lineāro A rakstību.

Aptuveni 1700. g. p. m. ē. divkameru līķu kambarus izkala klintīs kā plašas alas. Ieejas atradās samērā augstu no klinšu platformām. Ieiešanai bija vajadzīgas pieliekamās koka kāpnes. Ieejas aiztaisīja ciet ar izņemamām akmens plāksnēm, kuru atvēršanai bija ierīkotas koka un virvju ierīces. Svešinieks nevarēja kameru atvērt, jo vajadzēja zināt, kurā vietā jāpiespiež, lai iedarbinātu ierīci. Tātad vēlākajām fantāzijām par slepenām ejam un durvīm, kuras vajadzēja zināt kā atvērt, ir vēsturisks pamats.