TurpinājumsPs 35b turpinājums 2
Sabeli (lat. Sabelli) - senitāļu (pirmo itāliķu etniski jauktā) cilts. Tās senči ieradās Umbrijā meklēt politisku patvērumu 14. gs p. m. ē. un atrada mājvietu Abrucas provincē. Sabeli izveidoja Abrucas valsti ar savu demokrātiski ievēlētu ķēniņu Abrūcu priekšgalā, kura vārdā tā tika nosaukta. Sabeli daļēji asimilējās umbros un kļuva par vienu no niknākajiem Romas impērijas pretiniekiem, jo ne jau velti saka, ka pieslējušies jaukteņi ir niknāki par nacionāļiem.
Sabelu etnisko izcelsmi, līdzīgi sabīņiem, saista ar Sābas valsts iedzīvotājiem. Sābas valsts, patiesībā ahajavu jūras pirātu cietoksnis, atradās Āfrikā.
Sabeli saglabāja etnisko neatkarību līdz 3. gs sākumam m. ē., kad viņus sakāva Romas leģioni un pataisīja par sklavīniem dižciltīgo romiešu muižās, kuras izveidoja bijušajās sabelu zemkopības un piemājas lopkopības kopienās. Tikai 90. - 88. g. m. ē. pēc daudzkārtīgas sacelšanās sabeliem piešķīra Romas pilsoņu tiesības. Reizē ar to sabeli tika romanizēti, pazaudēja savu kultūru un valodu.
Marsi (lat. Marsi) - viena no lielākajām umbru un sabelu kopīgajām zirga totēma ciltīm, kuras atrada mājvietu Fucinas jeb Lapsu ezera apkaimē, blakus illīriem, Markes provincē pie svētā Anitas strauta ietekas ezerā, kur atradās Anitas templis, apdzīvoja Marūviju un Cefēniju, bet par marsiem saka, ka tie esot bijuši illīri, kas saradojušies ar sabelliem, jo sabelu pirmā izsēšanās vieta esot bijusi Markē. Taču Anitas bija Latas un Anitas tempļu priesterieņu vārds Hattijas latosu apdzīvotajos novados, kas liek domāt, ka viņi bija heti, kas ieceļojuši vispirms Illirijā, no turienes - umbrosku apdzīvotajā teritorijā blakus Umbrijas mājas pavārda totēma ciltij vestiem.
Marsi dzīvoja alās un pie tām ierīkotās piebūvēs, nodarbojās ar šķirnes jājamzirgu audzēšanu un zemkopību, dzēra ķēves pienu, zvejoja zivis ezerā. Citādi viņu senkultūra nekādi neatšķīrās no Apenīnu senkultūras, kas norāda, ka viņus bija asimilējuši ligūri.
Pēc Tita Līvija ziņām marsu jātnieku eskadrons bija pamata spēks, kas nostājās pret latīņu un ahijavu kundzību Romā un panāca, ka par valdniekiem tika iecelti ettrusku ķēniņi, kuri valdīja pirmos trīs gadsimtus, ieviesa pirmās demokrātiskās valsts pārvaldes normas, nostājās pret svešajiem ienācējiem - senitāļiem, latīņiem, kuriem izdevās nobīdīt ettruskus malā un ieviest diktatūru.
Otru reizi marsu bruņotie jātnieki kā vadošais spēks kāvās ar Romas leģioniem Samnītu karā 4. gs p. m. ē., bet, samnītu piekrāpti un palikuši kā vienīgais opozicionārais spēks, 304. g. p. m. ē. kļuva par Romas sabiedrotajiem. Taču Sabiedroto karā (sklāvju, sklavīnu un sklāvēnu apvienotajā karā 90. - 88. g. p. m. ē.) marsi atkal kļuva par galveno Romas pretspēku, taču tika sakauti.
Pēc Romas impērijas Sabiedroto kara marsi zaudēja patstāvību, kļuva par sklavīniem un sklāvjiem. Dižciltīgie marsi tika ieskaitīti smagi bruņotās kavalērijas leģionā, cīnījās Āfrikā un Āzijā Romas koloniju iekarošanas karos. Pēc tam par viņiem nekas netika rakstīts, jo marsi pārtapa senitāļos.
Sabīņi (lat. Sabini) - arī kāda no senajiem jūras pirātiem cēlusies ienācēju cilts, kuras izcelsme senrakstos nav minēta. Viņi dzīvoja kaut kur Romas tuvumā, kā arī Tunisijas zemesragā Āfrikā, kur viņu vārds tika saistīts ar Sābas senvalsts nosaukumu.
Pēc etnonīmā sabīņi saklausāmā sōb(r) var izteikt minējumu, ka šī etnosa pamatā ir bijis kāds seno šumēru substrāts, pie kam viņu valodā bijuši hetu valodas vārdu pārņēmumi, kaut gan tie runājuši umbrosku valodas dialektā, kas bijis tuvs illīru, tātad arī latviešu valodai (562).
Sabīņi nebija vienoti ne etniski, ne arī rīcībā: viena sabīņu daļa bija Romas sabiedrotie; otra sabīņu daļa 5. - 4. gs p. m. ē., kad tika gāzti umbru un ettrusku izcelsmes valdnieki, nostājās pret jaunajiem itāliķu valdniekiem, kuri nākuši no helēņu, latīņu, ahijavu un citu jūras laupītāju aprindām, daļa iekundzējās sīkuļu apdzīvotajās Adrijas jūras piekrastēs.
Sabīņi tika it ātri savaldīti ar solījumiem un iebiedēšanu 290. g. p. m. ē., bet 268. g. p. m. ē. sabīņiem piešķīra Romas pilsonību. Pēc tam sabīņi izšķīda dažādo un daudzo senitāļu cilšu masā un netika vairs pieminēti senrakstos.
Veneti (venti, venēdi) bija illīru cilts, kura pēc O.Montelusa ziņām vismaz 1500. g. p. m. ē. - dzelzs laikmeta sākumā ir dzīvojuši Estes senkultūras apgabalā, kurā iegāja Ziemeļitālija, apgabals no Po upes lejteces pret ziemeli, iespējams, arī Austrijas dienvidrieteņa novados. Viņu centrs bija Aesti nocietinātā pilsēta un pilsētvalsts (tagad Estes pilsēta). Tā bija tā saukto slāvu valstu teritorija (Dienvidslāvija, Hercogovina, Bosnija, Albānija). Viņi kuģoja pa upēm un jūrām.
Venetu dzīves normas, ārējais izskats (gaišmataini gargalvainās varietātes mezocefāļi) neatšķirās no pārējām Hiperborejas ciltīm, kaut gan runājai atšķirīgi. To apstiprina kādi 200 uzrakstu, pēc kuriem var spriest, ka viņi runājuši vienā no Centrālās un Dienvidu Eiropas ide vecākajiem dialektiem, kurš bijis tuvs leišu valodai. Tā, piemēram, latīņu vārdam ego atbilduši venetu eksu, ihso kā vācu ich ‘es’, bet gotu mik, vācu mich atbilstot venetu meho, kas locījumos skanējis kā sseboi un selboi kā vācu vārdā die Selbe ‘tas pats’ un krievu svoj ‘savs’. M. Belers atzina, ka venetu valoda esot būtiski atšķīrusies no illīru un pelasgu valodas, bet bijusi tuva senprūšu, sembru un vācu, leišu un latviešu valodām, sevišķi senajiem austriešu un šveiciešu dialektiem ar sena substrāta (hetu) piemaisījumu (566).
Venetu senkultūru raksturoja augstāk apskatītā Estes senkultūra, kuru A. Mongaits uzskatīja par Villanovas senkultūras austreņa paveidu. Tā atšķīrusies ar to, ka veneti agri sākuši kalt bronzas situlas ar grezniem rotājumiem, kuros parādīti brieži, aitas, suņi, labības vārpas, karavīri ar apaļiem umbu vairogiem un šķēpiem cits aiz cita joslā ap visu trauku, kā arī austrumnieciska stila fantastiski zvēri, kādi bijuši alānu senlietu rotājumos, kā arī kailu cilvēciņu bronzas figūriņas.
Kādās katakombās atrada lielu dolomīta kapakmeni, kurā parādīts, kā mirušā sieva atvadījās no sava vīra. Abi divi attēloti ļoti reālistiski ar baltu vaibstiem.
Estes piepilsētas Benevuti muižas tīrumā tika atrasta ļoti grezna bronzas situla, kura bija rotāta ar grebtām gleznām, kas sadalītas atsevišķās zonās. Katrā zonā attēlota sava sadzīves aina. Augšējā piemalas joslā ķēniņš sēž greznā tronī, tur rokā zizli, kura galā sēž ērglis. Pēc zinātnieku atzinumiem tādi zižļi ir bijuši pelasgu un ettrusku burvjiem. Putns esot simbolizējis varu pār mirušo pasauli. Ķēniņš uzsedzis apmetni, kurš priekšā sasprausts ar lielām karavīru umbu saktām. Galvā viņam bijusi kaut kāda galvas sega, kas atgādināja platmali. Tur pat blakus bijusi parādīta neganta, pakaļkājās stāvoša zirga savaldīšanas aina, stilizēti ozoli, fantastiski zvēri, bet otrā pusē traukam divi vīri valda zirgu, kuram trešais grasās nocirst galvu ar zobenu, acīm redzot, ziedošanas nolūkiem vai arī šis otrais bija ienaidnieku gūsteknis, kuru grasījās ziedot ugunij.
Vidusjoslā bija parādīti mājlopi - govis, vērši, aitas, kazas, mājas cūkas un gani ar pātagām rokās un šķēpu pie sāna, kā arī arājs, kura arklu (ralu) velk divi vērši, bet šo miermīlīgo lauku idili apjoza kviešu vārpu vaiņags. Vidusjoslā vēl bija rādīti karavīri, kas ved sasaistītus gūstekņus. Katram gūsteknim aiz muguras bija karavīrs, bakstīdams pīķi gūstekņa mugurā. Pēc arheologu atzinuma tas esot bijis pirmais atradums, kas liecina par laiku, kad Eiropā parādījušies karagūstekņi. Karavīru un gūstekņu gājienu noslēdza arba, kuru vilka zirgi. Arbā bija redzamas krāšņi ģērbtas sievietes un bērni (562). Venetiem tika piešķirta Tridentas Venēcijas senkultūra un Komacinas senkultūra.
Picēni - tā sauca kādu totēmisko umbru cilti, kura dzīvoja Adrijas jūras piekrastē, tagadējās Itālijas Abrucas un Markas novados, blakus marsiem, rakstīja Korintes alfabētā, runāja valodā, kurā bijis ettrusku substrāts, kaut gan pamatā tā esot bijusi tuva umbru valodai, kā arī Dalmacijas illīru dialektam viņā Adrijas jūras piekrastē. Tātad viņi bija illīri pēc izcelsmes, bet pēc valodas - umbroski, kas asimilējuši tīrēnus jeb truskus. Viņi bijuši gaišmataini, mezocefāli cilvēki (561).
Picēnu senkultūras daži momenti restaurēti pēc atradumiem Malaronas un Serviču nekropolēs, kurās izpētīti 262 apbedījumi, pēc kuriem tad arī noteikts picēnu antropoloģiskais tips - mezocefāli, stipri profilēta, četrstūraini ovāla seja ar taisnu un pagaru degunu, stāvu pieri; pēc freskām - gaiši mati, 168 - 172 cm garš augums, kas sievietēm par 1,5 - 3,0 cm īsāks. Apbedījumos atrada daudz bronzas ieroču - garus, abpusēju asmeņu bronzas zobenus, trīsstūrainus dunčus, muftas un kāta bronzas uzgaļus šķēpiem un bultām, vietējo meistaru kaltus bronzas traukus, miniatūras bronzas dievību jeb totēmu figūriņas. Traukos atrada aitas un kazas kaulu paliekas.
Sardi jeb šardeni ieceļoja Sardīnijas salā aptuveni 2000.- 1700. g. p. m. ē. vai nedaudz vēlāk un dzīvoja blakus šīs salas vissenākajiem iedzīvotājiem sīkuļiem. Pēc vairāku zinātnieku atzinumiem sardu senkultūra izskaidro ettrusku etnoģenēzes pirmo periodu un nuragu senkultūras rašanos (skat. 3.1. ps 7. §.).
Ēģiptieši ir parādījuši sardus senajās freskās starp tirgotāju "miermīlīgajām jūras tautām" un saukuši par šardeniem. Ahaji jeb sengrieķi un helēņi dēvēja sardus par sibariem (sybarii) un serdiem Tādējādi tika uzskatīts, ka viņi it kā nākuši no Sindijas un ir bijuši tā sauktie sarmati, tātad sibīri, kas ir maz ticams, jo sibīri jeb sarmati nebija jūrasbraucēji, sindi gan vagoja Melno jūru, upes, kā arī Vidusjūras iekšējo ezeru. Tātad varēja būt sindi.
Sardīnijā kopš 720. g. p. m. ē. esot pastāvējusi ahaju kolonija - Sibarīda. Etnonīms sibari etimoloģiski atbilst vārdam sibīri, - tam ir nostrātiska izcelsme, tātad ļoti sena, bet tad viņi nebija baltu cilts, drīzāk politiski vajātie bēgļi no Ēģiptes vai citas vergturu valsts Āzijā. Tātad jau pavisam svešinieki, ja tam var ticēt - nav saglabājies arī ārējā izskata apraksts. Izpratni sarežģī vēl citi pētījumi un senas hipotēzes, kas sibarus velk atpakaļ pie pelasgiem - umbru radiniekiem.
Arheologi ilgi meklēja Sibarīdas drupas, kamēr tās atrada Taranto līča piekrastē, kur bijusi akropole ar tipiskām sengrieķu senlietām, pēc kurām varot spriest, ka sibariem bijusi tieksme pēc pārmērīga greznuma, kas viņus pazudināja, jo Krotonas cietokšņa jūras laupītāji 510. g. p. m. ē. Sibarīdu nopostīja (88).
Grieķijas arheologi 1960. gadā atklāja senajā Olimpijas kalnā līdz tam nezināmas celtnes drupas. Drupās atrada lineārajā B rakstā sastādītu tekstu. Tajā bijis teikts, ka serdaji un viņu sabiedrotie zvērējuši savstarpēju uzticību un draudzību bez mānīšanās, bet liecinieki esot bijuši Zevs, Apolons un citi Poseidonijas polises (pilsētcietokšņa) dievi (56). Ko tas nozīmēja, var spriest no Strabona rakstiem.
Strabons rakstīja, ka pelasgu ķēniņam Sibarisam esot bijis 300000 vīru liels, no pakļautajām tautām savervēts karaspēks, kurā savākti arī no Šumēras un citām Austrumu vergturu valstīm izbēgušie vergi, jūras laupītāji, politiska patvēruma meklētāji, dažādi bēgļi no Āzijas un Ēģiptes. Taču karā pret ahajaviem, helēņiem un ahajiem, danaīdiem un citām jaunajām jūras tautām Sibaris zaudējis un bijis spiests bēgt. Tad nu sibari devušies meklēt jaunu apmešanās vietu (85). Strabona teiktais attiecās uz 720. - 510. g. p. m. ē. un Sibaris dibināšanu, bet kas bija pirms tam ?
Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka Sardīnijas sala bija apdzīvota vismaz kopš 6500. - 5200. g. p. m. ē., ka pirmās senkultūras apliecina jau teikto - tie bija sīkāni, kuru cilts Sardīnijā bija pati spēcīgākā arī Strabona laikos, arī tad, kad Sardīnijā pastāvēja Sibarīdas pilsētvalsts.
Arheologi atrada Sardīnijā vēl divas atšķirīgas senkultūras. Tātad Sibarīdas laikā Sardīnijā tiešām ir pastāvējušas 4 kultūras ziņā un pēc antropoloģiskajiem tipiem trīs atšķirīgas cilvēku rases - mezocefāļi (koef. 71 - 73), dolihocefāļi ar slīpajām pierēm (koef. 66 - 70) un brahicefāļi (koef. 80 - 84), kamēr laikos pirms sibarīdiem tur ir dzīvojuši tikai gargalvainās vaietātes un klasiskie mezocefālie cilvēki. Pirmie bija tipiski balti, otrie - Mentas cilvēku pēcnācēji, vēlākie salieši, kas dēvēti arī par salasiem, teitoņiem, frankiem.
Poseidonijas pieminējums minētajā senrakstā nebija veltīgs, jo Sardīnijā atklāja ļoti senas vara raktuves, kurās varam nebija umbru bronzas dabīgo piedevu - titāna, zelta, toties bijis volframs un dzelzs. Tādas bronzas kalumi tika atrasti Krētas salas Mīnoja senkultūras pieminekļos un pelasgu Mazāzijas kolonijās, kā arī Ēģiptē. Šīs raktuves pastāvēja aptuveni kopš 3000. g. p. m. ē. Tātad tās ir bija pelasgu raktuves, kuras tiešām pastāvēja kopš Poseidona laikiem jeb pirms Santorinas katastrofas, pēc kuras sākās Pelasgijas valstu iznīcināšana.
Pelasgu Sardīnijas raktuvēs kausētās bronzas stieņiem tika piešķirta vēršādas forma. Tie bijuši 6, 7 un 10 kg smagi. Stieņi ir atrasti Sardīnijā, Tunisijā, Lībijā, Ēģiptē, Krētā, Kiprā, kā arī tika izcelti no jūras dibena netālu no Mazāzijas piekrastes, kur avarējis kāds kuģis.
Herodots rakstīja, ka kāds Poseidonijas jūrasbraucējs esot apstājies Sardīnijā, kur atradis bronzu un nodibinājis faktoriju. Viņa vadīto tautu esot saukuši par sardiem. Sards esot tā cienīts, ka pēc nāves esot kļuvis par galveno dievu. Sardam esot uzcēluši baltu akmeņu templi, kurā atradusies milzīga Sarda skulptūra Sardus Pater ‘Sarda tēvs’. Ahaji, kas vēlāk nodibināja Sibarīdu, šajā skulptūrā saskatīja savu dievu Zevu, kālab to nosaukuši par Sardas Zevu, salai devuši Sarda vārdu, tālab par sardiem esot saukuši visus Sardīnijas salas iedzīvotājus (123).
Sardīnijā atrastas ne tikai vara un sāls raktuves, bet arī bronzas kuģīšu modeļi, kas atgādina Noasa šķirstu, jo uz kuģīša klaja atradās dažādu zvēru un dažu cilvēku figūriņas. Modelis izkalts 2000. g. p. m. ē. Cits tāda veida kuģa modelis tika atrasts Krētā, trešais tika atrasts Poseidona pilsētas drupās Santorinas vulkāna kalderā zem jūras. Tātad šim kuģītim ir bijis kāds sakars ar sardiem un semītu teiku par Noasa šķirstu, jo Santorinas katastrofas laikā Mazāzijas piekrastē tiešām izcēlās plūdi. Taču teikā par Noasu minētie pasaules grēku plūdi ir saplūduši ar pēcledus laikmeta plūdiem 12. g. tk p. m. ē., bet apgrēcība tika saskatīta semītu cilšu nabadzībā, salīdzinot ar Poseidonijas bagātībām, kas saskatāms arheoloģiskajos pieminekļos. Tas izriet arī no Feniķijas vēstures senrakstiem (72).
Tātad sardis SardÄ«nijas salas iedzÄ«votÄ