1. Hetu un ariešu
nemierīgie kaimiņi
Kopš 2. g. tk vidus p. m. ē. Hattijai saradās daudz jaunu kaimiņu, kas bija vislielākie nemiera cēlāji Hattijā, Mezopotāmijā, ariešu kopienās. Tie bija no Šumēras aizbēgušie vergi, dzimteni zaudējušie cilvēki, bijušie algotņi, no Ziemeļa Āfrikas ieceļojušās kasītu sīklopu un mūļu audzētāju nomadu ciltis un pusnomadi, kopā kādas 6 − 7, par karojošajām jūras tautām dēvētas bruņotas bandas, kas, aplaupīdamas kuģus jūrā, mēģināja izdzīvot, jo citu neko neprata.
Hetu pastāvīgie vissenākie kaimiņi bija haji - armēņu senči, hurrīti, kas sākumā bija ariešu gutu zemkopju cilts tagadējās Irākas teritorijā, vēlāk iestājās Hattijā, meklēdami glābiņu no Šumeras vergu medniekiem, kā arī fenīķieši - kāda jauktu cilšu grupa, kas pazīstami kā slaveni jūras braucēji un tirgotāji, kuriem bija daudz koloniju Vidusjūras Āfrikas piekrastē, Illīrijā, Ibērijā un Umbrijā.
Ap 2. g. tk p. m. ē. sevi kā patstāvīgas, aktīvas ciltis izteica hetu jaunie kaimiņi amorieši, kasieši un kanaānieši, kuriem ap 15. gs sākumu p. m. ē. piebiedrojās visu tautu bieds ahajavi, kā viņus sauca heti un šardeni.
Hatijas valdnieks Mūrsils I apvienoja hetu, hurriešu un brīvo kasiešu cilšu spēkus milzīgā armādā, kas devās 1000 km garā pārgājienā gar Eifratas upes piekrasti uz leju un aplenca Babilonu, kurā iekļuva bez lielām kaujām un ar sīkiem zaudējumiem, jo Babilonijas troņa uzurpatoram Samsuditānam tajā laikā bija daudz ienaidnieku kalpotāju vidū, kuri nepiederēja pie semītiem. Tādi vīri kalpoja arī apsardzē un atvēra vārtus, ielaida aplencējus pilsētā bez jebkādas kaujas, izņemot sadursmi galmā, kas nebija asiņaina un ātri aprima.
Samsuditānu gāza no troņa. Mūrsils I lika saviem karavīriem izlaupīt Babilonas (Bābeles) bagātības, atļāva laupīt katram, kas vien to vēlējās, tā dabūdams savā pusē dažu to jūras tautu barvežus, tostarp ahajavus. kā arī guva atbrīvoto vergu un verdzeņu atbalstu, jo tie nu tika brīvlaisti. Hattijā neatzina vergturību, kālab hetu valstī sapulcējās pamazām ap 36 % migrantu, kam tika piešķirta attiecīgās pavalsts pilsonība, jo ienācēji bija gan gūstā saņemtie svešinieki, gan bijušo mednieku cilšu ģimenes, kas vēlējās nodarboties ar zemkopību, himerisko valstu bēgļi. To nevajadzēja darīt − pavalstīs izveidojās pret hetiem vērstas grupas, piektās kolonas, kurām pietika ar niecīgu ierosmi no malas, lai nostātos hetu pretinieku pusē.
Šī pieredze būtu derīga arī mūsdienu nelielo nacionālo valstu politiķiem, tā kā nesakiet, ka 'pagātnes putekļi' ir tikai aizvēstures putekļi, jo vēsture attīstās pa spirāli (Meandra cilpām) un pēc uzzināma laika nonāk iepriekšējā vertikālē, tikai pakāpi augstāk, kamēr principi saglabājas. Turklāt 30% svešu gēnu piejaukuma vai tik pat procentu fiziskā zuduma ir tā robeža, kas izsauc neatgriezenisku pamata etnosa morālu un fizisku degradāciju, pakāpenisku izmiršanu dzimstības samazināšanās dēļ. Heti apskatāmajā laikā bija sasnieguši savas attīstības augstāko līmeni. Tādēļ pret tādām izmaiņām, vēl jo vairāk Šumēras valdnieku genocīda dēļ Hattijas nomalēs, dzimstības samazināšanās bija neizbēgama. Lai pārliecinātos par šo etnoģenētikas principa spēku, ir jāizlasa pārējās šī pastāsta sadaļas.