Haji jeb armēņi bija hetu tuvākie kaimiņi un radinieki austreņa pusē – Armēnijas kalnienes līdzenumos un ieplakās pie upēm un ezeriem, kuru etniskais pamata substrāts bija Sindaures sindi un Zarzas senkultūras ariešu ģints alānu atzars, kas šajos novados dzīvoja kopš neolita Šengavitas, Šeršblūras, Elāras un citās dzimtu zemkopības un piemājas lopkopības apmetnēs (6. - 4. g. tk p. m. ē.), kurās kopš 5. g. tk beigām p. m. ē. prata iegūt, kausēt un apstrādāt varu, bet kopš 2. g. tk sākuma p. m. ē. – bronzu un dzelzi, kuru sauca par haio. Tā kā viņi bija pasaulē pirmie dzelzs ieguvēji no meteorītu un kalnu rūdas, tad šis vārds kļuva par viņu etnonīmu.
Kā jau visas baltu ciltis, haji dzīvoja miermīlīgi, bet prata aizstāvēties pret iebrucējiem. Ar hetiem, sindiem, alāniem un ariešiem viņi sadzīvoja labi. Nekādu ziņu par haju kariem nebija līdz pat Santorinas katastrofai, kad sākās ahajavu laupītāju bandu sirojumi, kuri vairākas reizes mēģināja izraisīt haju karu pret hetiem, izplatīdami baumas, ka laupītāji, kas aplaupīja haju kopienas un dedzināja ciematus esot bijuši heti. Taču šīm provokācijām bija pretējas sekas – haji cīnījās pret uzbrucējiem kopa ar hetiem un pēc hetu pieredzes uzcēla kalnos savus pirmos cietokšņus Nairi, Urartu, Dajani, Anni un citus, kuri tika nosaukti pirmo vēlēto ķēniņu vārdos un ap kuriem izveidojās pirmās haju valstis, kas ir aprakstītas senās vēstures grāmatās.
Tātad hajus nevar uzskatīt par hetu nemierīgajiem kaimiņiem, drīzāk gan par viņu etniskajiem radiniekiem un visciešākajiem sabiedrotajiem cīņās pret uzbrucējiem un laupītājiem.