Hurrīti pēc izcelsmes bija Zarzas senkultūras ariešu gutu cilts, kas bija sajaukusies aptuveni 20. gs beigās p. m. ē. ar kariešiem, kuri dzīvoja Eblai kaimiņos pret saullēktiem. Hurrītu novados bija atraduši patvērumu no verdzības aizbēgušie šumēri. Viņu ziemeļa novadi iegāja Hattijā, bet austreņa novados dzīvoja minētajā laikā izveidojusies jaukta nomadu lopkopju cilts Asīra vadībā, kālab viņus sauca par asīriem, kaut gan tie bija etniski jauktu cilšu grupa.
Tādu nelielu cilšu tajā pusē bija daudz, jo katrs jauneklis, kas gribēja piekopt daudzsievību vai apņēma svešu tautu jaunavas, pārkāpdams dzimtas kopienā pieņemtās sadzīves normas, vai arī bija kādā veidā noziedzies (slepkavība asins atriebības dēļ, laupīšana, asinis grēks u. t. t.), bija spiests atdalīties no dzimtas kopienas, kas nemaz nebija grūti izdarāms, jo apdzīvotība bija niecīga, brīvu zemju medībām, lopu ganībām un zemkopībai pietika katram. Tā pāris simt gados arī izveidojās jaunās nelielās ciltis. Lai varētu izdzīvot savstarpējās sadursmēs ganību dēļ, kā arī sausuma periodos iekarot jau apdzīvotus valkus un oāzes, nācās apvienoties kādas spēcīgākas cilts vadībā. Tam piemērs bija Asīra ciltis.
Tātad kopš 2. g. tk beigām p. m. ē. hurrīti bija Hattijas dienvidu kaimiņi, hettu sabiedrotie karā pret Šumēru, lopkopji (aitas, kazas, mūļi), kas hetu paspārnē drīz vien iemācījās kopt apūdeņojamās zemes. Viņu dzimtas un dzimtu apvienības un nelielās ciltis bija izkaisījušās apgabalā no Sūvalka ariešu zemkopības novada līdz Vidusjūrai, ieskaitot Irāku un Izraēlu, Feniķiju, Persijas un Omānas līču apvidu.
Levantes vidienes hurritus kādu laiku bija pakļāvuši Šumēras valdnieki kā vergus un algotņus. Taču viņiem izdevās atbrīvoties no Šumēras kundzības kādā kārtējā cilšu apvērsumā un nodibināt savu valsti, kuru sauca par Mitanniju.
Mitannijas valsts pastāvēja Mezopotāmijas ziemeļa daļā, tagadējā Sīrijā, 16.- 13. gs p. m. ē. To apdzīvoja hurrīti un semīti. Runāja hurrītu un semītu valodās. Valdniekiem bija ariešu vārdi.
Mitannijā bija divas valsts valodas - hurrītu valoda, kas bija tuva haju jeb armēņu valodai, un akkādiešu valoda, kurā runāja semītu ciltis un ahajavi. Viņi pēc ariešu pieredzes pārgāja no nomadu lopkopības uz zemkopību, bet nebija glābiņa no Šumēras, Babilonijas un Akkādas vergu medniekiem, no nomadu lopkopju bruņotajiem uzbrukumiem druvām un dārziem, kas izsauca hurrītu nepatstāvību ārpolitikā, migrāciju, daļēju ieplūšanu hettu un haju ciltīs. Tā hurrīti nonāca Armēnijā un pievienojās draudzīgajiem un radniecīgajiem hajiem. Taču arī tur nebija glābiņa no militarizētajām nomadu sīklopu ganu ciltīm. Tāpēc Mitannija noslēdza līgumu ar Hattijas ķēniņu par savstarpēju palīdzību, bet vēlāk kļuva par Hattijas pavalsti.
Pēc simt gadiem Mitannija tika sadalīta, - 15. gs p. m. ē. dienvidu daļu, kura skaitījās amoriešu valstība, pakļāva Ēģipte, pārējā teritorija kļuva par brīvprātīgu Hattijas konfederācijas pavalsti, bet 13. gs p. m. ē. Mitannija nonāca Asīrijas impērijas pakļautībā un beidza pastāvēt.