2. Lielo kāpņu
pēdējo ķēniņu kari
Trīsdesmit devītais lielo kāpņu ķēniņu anālēs minētais Hattijas, nu jau daudzu atšķirīgu tautu konstitucionālās demokrātisko un izteikti autonomo valstu kopīgais valdnieks bija pēdējais konfederatīvā panka vēlētais ķēniņš Supililiums III (valdīja 1230.− 1210. g. p. m. ē.), kuram pēdējo reizi izdevās atjaunot viņa priekšteču valdīšanas laikā sagrauto Hattiju, izsūtīt no Hattijas ahajavu piekto kolonu ─ agrāk pieņemtos politisko patvērumu meklējušos jūras laupītājus, nostiprinot radniecīgas saites ar kaimiņos dzīvojošo tautu valdniekiem, bet iznāca vadīt atjaunoto valsti tikai 10 gadus, jo izsūtītie svešinieki piebiedrojās ārējiem ienaidniekiem, izveidojot nepārprotami lielu naidīgu pārspēku.
Hetu divpadsmit brīvvalstu konfederācija bija pastāvējusi 7600 gadu kopš tās sākuma, bet heti kā dabiski izveidojies etnoss būtu dzīvojis neierobežoti ilgi, ja vien Šumēras radītā himera nebūtu sarīkojusi hetu kā tautas visīstāko genocīdu un izkaušanu. Taču pirmās stagnācijas pazīmes sāka izpausties pēc Mūrsila I nāves kā mēģinājumi uzurpēt varu valsti ar mērķi radīt vergturu sabiedrību. Tādējādi Mūrsils noslēdza lielo kāpņu ķēniņu demokrātijas periodu, pēc kura Hatijā iestājās kara demokrātija. Tā kļuva par pamatu varas uzurpācijas mēģinājumiem, mēģinājumiem atbīdīt malā Nēsas un Anitas tempļu priesterienes, dot iespēju valdīt vīriešiem un atņemt valdīšanas tiesības sievietēm. Ja rūpīgāk iedziļināsieties sieviešu un vīriešu varas peripetijās, jo vairāk pārliecināsieties, ka vīriešu vienvadība vienmēr ir novedusi tautas uz kara takām, kā tas ir bijis vienmēr, kad beidzās māšu laiks valdīt par cilvēku prātiem (skat. “Mantotais pienākums”).
Varas uzurpēšanas mēģinājumi Hattijā sākās gadu pēc Babilonijas sagraušanas, t. i., 1593. g. p. m. ē., kad Mūrsils atgriezās Hatusasā.
Pirmo valsts apvērsumu, nogalinot valdnieku viņa guļamistabā, lai nodibinātu jaunu valsts pārvaldi un iedibinātu vergturību, izdarīja Mūrsila znoti Hantīls un Cīdants. Varu sagrāba Cīdants, nogalinādams Hantilu. Abi znoti bija hetos ieprecējušies sveštautieši.
Cīdantam nenācās ilgi valdīt - tikai piecus gadus. Viņš nepaguva ieviest nekādus pārkārtojumus valstī, sastapdams milzīgu pretestību no visām pusēm, jo viņu 15. gs. p. m. ē. nogalināja paša dēls Amūdass, kas paguva valdīt tikai gadu, jo par panka atlaišanu, mēģinājumu ierobežot autonomiju pavalstīs, nodibināt vergturību pēc Šumēras parauga, viņu slepšus nogalināja Hakmes pavalsts ķēniņš, kas 1587. g. p. m. ē. sasauca panku, kurš ievēlēja par Hattijas valdnieku Hatusas pavalsts ķēniņu Labarnu. Labarns bija pats gados jaunākais hetu ķēniņš - 18. g. vecs, bet jau paguvis gūt vispārēju cieņu ar savām zināšanām, miermīlību, varonību karā.
Hatusils Pirmais Sudrabmežs bija ķēniņa Labarna jaunākais dēls, kuru pēc Labarna nāves panks pēc ieilgušām debatēm 1550. g. p. m. ē. ievēlēja par Hattijas ķēniņu pēc tūla ieteikuma. Debates izraisīja Labarna nesekmīgais karš par Mātes Nēsas pirmdzimtenes, ─ tagadējās Sīrijas Taura kalnu dienvidu piekalnu apgabala atbrīvošanu no Šumēras jūga.
Tai pašā gadā Hatusila I komandētais hetu un sabiedroto karaspēks pārgāja Taura grēdas un iebruka Sīrijā, lai sagrābtu Haplas pilsētu, pievienotu Hattijai tagadējo Sīriju, kuru uzskatīja par visu hetu ciltsmātes Nēsas dzimto pusi. Tas bija jādara tāpēc, ka tagadējās Sīrijas teritorijā tajā laikā vēl pastāvēja vairākas Hattijas bijušās pilsētvalstis, kas bija nonākušas Šumēras pakļautībā. Izmainoties etniskajam sastāvam, šīs valstiņas mūžīgi karoja savā starpā un laiku pa laikam ielauzās hettu zemēs, laupīja, medīja cilvēkus vergu tirgum, izcirta ciedru priedes un izdedzināja mežu platības, lai ierīkotu ganības. Tur pat dzīvoja un slēpās Šumēras radītie liekie cilvēki, kuri izveidoja niecīgas, skaitā daudzas jauktasiņu tautiņas, kuras bija naidīgas gan pret Šumēru, gan pret Hattiju, rīkoja hettu kopienās asiņainus slaktiņus, ar saviem sīklopu bariem siroja pa visu Āziju dzimtenes, ganību un laupījuma meklējumos, slēdza līgumus un vienošanās, bet nekad nepildīja savas saistības.
Gadsimta vidū Sīrijas pilsētvalstiņās un kalnos izkaisītajās zemkopju un aitu ganu kopienās ielauzās arāmieši ─ klejojošo semītu lopkopju cilts, kuras ienāca ar saviem lopu bariem no Arābijas pussalas. Tur stepju drausmīgās noganīšanas dēļ bija sākusies stepju aridizācija. Arāmiešu apvienībā iegāja radnieciskās palmīru, samāru, mandu u. c. ciltis. Tās ceļoja ar saviem liellopu, aitu un kazu bariem, kur vien acis rādīja un lopiem ēdama zāle auga, bet tādās vietās taču pastāvēja zemkopības kopienas, kuras uzturēja apūdeņošanas un nosusināšanas sistēmas. Tādējādi blakus pilsētcietokšņiem saradās klejotāji, kuri bija spiesti aizsargāt savus lopu barus militāriem līdzekļiem. Tādi nedroši kaimiņi iedvesa nedrošību, nopostīja tīrumus, dambjus un kanālus, sāka ieklīst Hattijā, sevišķi Konijas auglīgajā līdzenumā, kas panku, tūlu un ķēniņu Hatusilu I nevarēja apmierināt, jo Šumēra nespēja ne pildīt saistības, ne arī pienācīgi pretoties tādam pārspēkam.
Pārgājiena laikā Hatusils saslima ar melnajām bakām un bija spiests atgriezties Hatusasā, kur tajā laikā viņa padēls Hūcijass un viņa brālēns Labarns - Hatusila māsas dēls taisīja valsts apvērsumu. Tāpēc Hatusils I, neraugoties uz saslimšanas sekām, apkārtējo cilvēku inficēšanas iespējām, sauca panku un lika priekšā iecelt par valdnieku savu mazdēlu Mūrsilu. Panks atbalstīja valdnieka lēmumu. Tā Mursils I kļuva par hetu jaunāko ķēniņu, ko nomainīja Telepīns.
Telepīnam izdevās valdīt 30 gadus. Viņš izdarīja konstitucionālo reformu, noteica kārtību, kādā pārmantojams tronis, noteica panka, valsts un pavalstu ķēniņu tiesības un pienākumus, hetu valsts pastāvēšanas federatīvos nosacījumus.
Šajā laikā sarosījās hurrīti - 1490.g. p. m. ē. iebruka Ēģiptē, ieņēma Megīdu, Kadišu un Halebu - pilsētu Sīrijas ziemeļrieteņa gala Kuveikas upes piekrastē, kuras apdzīvotie novadi tolaik piederēja Ēģiptei. Robežu rajonos atkal notika nemieri.
Pēc tam hetu valsti piemeklēja iekšējie nemieri un nepārtraukta ķēniņu maiņa ar savstarpēju izrēķināšanos. Telepīna jaunpieņemtie likumi vairs netika ievēroti. Laikā no 1490. līdz 1460. g. p. m. ē., 30 gados, nomainījās 4 ķēniņi: Aluvāms, Hantīls, Cidants II, Hūcijass II. Hetu dienvidu pavalstīs iebruka hurrīti, bet ķēniņi, lai noturētos tronī, atpirkās ar bagātām dāvanām no valsts kases. Liela dāvana tika nosūtīta Eģiptes faraonam Hatšensutam Tutmosam III, lai tas piespiestu hurrītus atkāpties. Tas arī tika izdarīts: hurrītiem nācās atkāpties no Hatijas, lai nosargātu savas dienvidu robežas.
Tudhalis II tika ievēlēts par hetu konfederācijas ķēniņu 1460. g. p. m. ē. Viņš valdīja 20 gadus. Tudkalim II izdevās atkarot hetiem piederējušās Sīrijas pilsētvalstis savas valdīšanas pēdējā gadā, kad varu pārņēma Hatusils II.
Princis Hatusils II izrādījās vājš kara stratēģis un zaudēja Kicuvalnas pavalsti, galveno hetu valsts maizes klēti. Tāpēc panks noteica tam nāves sodu.
Tudhalis III tika ievēlēts par ķēniņu pēc Hatusila II sadedzināšanas Pērkona templī. Viņam nācās karot ar ziemeļaustreņa kaimiņiem - kaškagajiem, jaunradušos cilšu grupu, kura tolaik dzīvoja Irānā pēc tam, kad viņi bija sagrāvuši ariešu Sūvalka un Mārgiānas kopienas nepārtrauktos uzbrukumos, kad druvas noēda un izmina kazu un aitu bari tā, ka pēc nepilniem 100 g. tur radās tuksnesis.
Kaškagaji lielā barā ar saviem sabiedrotajiem iebruka hetu valstīs un pakļāva hetu austreņa gala jaunās, vēl nestabilās klāt pienācēju pavalstis. Hetu dienvidu pavalstīs tajā pašā laikā iebruka Arcavas (tagad - Karabahas) patstāvīgās pilsētvalstiņas haju (armēņu) ķēniņš, paplašinot savu teritoriju līdz hetu Tuvanuvas (Tīānas) pavalstij, izlaupot Hatusasas pilsētu un šīs pavalsts lauksaimniecības kopienas, vainodams Tudkali bezdarbībā. Likās pienācis hetu valstu konfederācijas noriets, jo Hatusasa bija viena no ievērojamākajām un bagātākajām hetu pilsētām un pavalstīm.
Tai pašā laikā no Arābu pussalas Sīrijā un Mezopotāmijā, Babilonijā un Feniķijā atkal sāka iespiesties arāmieši - semītu klejojošo lopkopju ciltis, kuras drīz vien izklīda pa visu Priekšāziju. Tie bija nabatieši, palmīrieši, samārieši, mandieši un citas ciltis, kuras ietilpa arāmiešu cilšu savienībā.
Kad 1375. g. p. m. ē. Tudkaļa III jaunākais dēls kļuva par hetu valstu konfederācijas ķēniņu Supililiumu I, gāzdams savu brāli Arnuvandu II no troņa un iesēzdamies pats. Līdz tam Hattijā patvarīga varas pārņemšana nebija notikusi. Ja tas tā notika, tad tā jau bija hetu sabiedrības degradācijas pazīme, - degradāciju izsauca pārmērīgi daudzo klejotāju vardarbīga un brīvprātīga ieplūšana hetu kopienās, par ko liecināja hetu klasiskā Nēsas un Anitas dialektu sadalīšanās daudzos provinču dialektos.
Supililiums I bija labs kara stratēģis, viltīgs politiķis un lielisks diplomāts. Šīs īpašības Supiluliuma I darbībā izraudās jau pašā sākumā. Viņš izmantoja troņa ieņemšanai tautas atbalstu, kura bija sacēlusies pret iekarotājiem, tūliņ noorganizēja jauna tipa armiju, iesaistot tajā brīvprātīgos, neatkarīgi no cilts piederības un sabiedriskā stāvokļa.
Jaunajai, patriotiski noskaņotajai armijai izdevās padzīt iekarotājus un atgūt savas teritorijas. Supiluliums I iebruka Mitannijā, gāza no troņa mitanniešu despotu Tušratu, iecēla par valdnieku Tušrata dēlu Mittivāzu, izprecināja tam savu meitu un padarīja par savu svaini un vasali. Līdzīgā kārtā viņš pakļāva Ugaritu, iekaroja armēņu Hajas valstiņu, kura bija izveidojusies Irānas Kurdistanas ziemeļrieteņa stūrī, atkal iesēdinādams troņos savus tuvākos radiniekus. Tā viņš iekaroja visas kaimiņu valstis un visās ielika par ķēniņiem brāļus un brālēnus, izprecināja vasaļiem savas meitas un māsīcas. Izveidojās varena hetu impērija, kuras dienvidu robežas aizgāja viņpus Alepas, austreņa robežas stiepās līdz Karkemišai, pie kam visapkārt bija savas satelītu valstiņas (Empire of Hettites), kurās valdīja hetu ķēniņa radinieki. Tāda taktika nodrošināja ilgstošu mieru.
Ugarita bija pilsētvalstiņa Feniķijas ziemeļu daļā, Rāšamras pakalnā, tagadējā Sīrijas teritorijā, kura pastāvēja kopš 2000. g. p. m. ē. Kādu laiku tā bija pakļauta Ēģiptei. Nu tā kļuva par hetu valsts pavalsti, kuru apdzīvoja ahajavi, bet 13. gs beigās p. m. ē. to nopostīja drausmīga zemestrīce, ko izsauca Santorinas katastrofa. Uzsprāga ne jau Santorins vien, - darbojās Etna, Vezuvs, Spitakas vulkāni Armēnijā, vulkāni Taura kalnos un Balkānu pussalā, pat Karēlijā u.c. vietās, kālab tā ir jāuzskata par globālu katastrofu, kas iznīcināja jūras tautu patvērumus un izsauca jaunus iekarošanas karus.
Milzīgas jūras ūdeņu masas triecās piekrastēs, appludināja ielejas. Tie bija Bībelē aprakstītie Grēku plūdi. Stāsts par Noasa šķirstu ir savārstījums no Lielo pasaules plūdu notikumiem un Santorinas vulkāna izraisītajiem notikumiem. Hattija vēl saglabājās kādu laiku un bija vienīgais spēks, kas savaldīja sīkās dzimtas un ciltis, kuras sāka tikko veidoties par etnosiem.
Pat Ēģiptes valdniecei Anhesemamonai iekārojās kļūt par hetu valdnieka radinieci. Viņa atsūtīja Sipiluliumam I vēstuli, kurā rakstīja, ka ''Mans vīrs, Ēģiptes faraons, nomira, bet man nav dēla, kam mantot troni. Par Tevi runā, ka Tev esot daudz dēlu. Ja Tu dotu man vienu dēlu, viņš varētu kļūt par manu vīru. Vai tiešām man nāksies piegulēt kādam no saviem vergiem, padarot to par manu vīru un turklāt izrādīt tam visādu cieņu kā troņa mantiniekam ?... Dod man vienu dēlu, − viņš būs mans vīrs un Ēģiptes faraons'' (367).
Šis izmisīgais lūgums tika izpildīts. Taču pēc kādiem 30 - 50 gadiem faraona krēslā iesēdās nevis ķēniņdēls, bet hetu princese.
1338. - 1200. g. p. m. ē. nomainījās 4 valdnieki. Tas bija laiks, kad Hattijai bija nepieciešama vislielākā iekšējā vienotība, jo Mazāzijā plosījās ahajavi, 1230. g. p. m. ē. notika pirmais Trojas karš ar ''sarkankājainajiem ahajaviem''. Pēc Trojas kara ahajavi iekundzējās Marmora jūras piekrastes cietokšņos un kļuva par Hattijas rieteņa puses tuvākajiem un bīstamākajiem kaimiņiem.
Tai pašā 1230. gadā p. m. ē. par Hattijas ķēniņu kļuva Lielo kāpņu pēdējais valdnieks Supililiums III, nu jau 39. hetu valdnieks, kuram izdevās vēlreiz atsvaidzināt hetu varenību, bet ne ilgstoši.