Ahajavi - laupītāju bandas, kas radušās no Ēģiptes faraonu algotņiem. Tie bija Mentas cilvēki, kas medīja un ēda etiopus.
Viņi, būdami faraona algotņi, nolaupīja ēģiptiešu kara kuģus, apvienojās sava vadoņa Zeva vadībā, apmetās Vidusjūras Āfrikas piekrastes salās, kaut kur netālu no vēlākās Aleksandrijas pilsētas, bet pēc tam sastrīdējās un sadalījās trīs bandās.
Zeva vadītā banda pārcēlās uz Marmora jūru un apmetās tagadējās Konstantinopoles pilsētas apvidū, otra banda atrada patvērumu Tunisijas zemes raga klinšu alās, trešā - Gibraltārā. Visas trīs bandas pārtika tikai un vienīgi no laupīšanas. Tas notika aptuveni 18. gs p. m. ē.
Pēc 300 gadiem viņi desmitkārtoja savas rindas, taču saglabāja savu senču - Mentas cilvēku rases pazīmes. Viņi bija dolihocefāli ar horizontāli gariem galvaskausiem, zemām un slīpām pierēm, kuru slīpumu turpināja garais, šaurais, nedaudz kumpais deguns. Zodi bija izteikti vāji. Viņiem bija garas rokas, kuru pirksti sniedzās zem ceļu locītavas, izteikti apaļi un resni kāju ceļgali, bet lāpstiņas kaulā bija trīsstūrains caurums. Tādi bija arī ahaji, teitoņi un franki (14.att kreisā pusē).
Kopš 17. gs p. m. ē. Tunisijas zemes ragā dzīvojusī ahajavu banda iekundzējās Feniķijas teritorijā un Kipras salā, iekaroja Ugaritas, Kilikijas un Arvadas cietokšņus jūras piekrastē un Kitijas cietoksni Kipras salā, iekaroja šardenu un sīkānu ostas Tunisijas zemes ragā, uzcēla cietokšņus Sarkanās jūras Dahlakas un Farasanas salās (Jemenā un Etiopijā), Vidusjūras piekrastes Manzas ezera salās (Ēģiptē). Viņi brauca Poseidonijas un Ēģiptes labākajos kuģos, ko airēja ķēdēm piekalti dažādu tautību vergi. Viņi turēja harēmos tik dažādu tautību skaistāko sieviešu, cik vien katrs varēja uzturēt un tādējādi ātri savairojās.
Cietokšņus uzturēja vergi un verdzenes. Katrs cietoksnis bija neliela valstiņa ar savu valdnieku - pirātu vadoni priekšgalā, kas bija pakļauts galvenajam pirātam, par kuru sākumā palika Zevs, pēc tam viņa dēli, kuri saglabāja Zeva vārdu.
Ahajaviem vārdu ir devuši heti un tas nozīmē "nehaji, kas uzdodas par hajiem, lai sanaidotu hajus ar hetiem nolūkā aplaupīt abas karojošās puses, kamēr armijas karo, tie staigā kā haji purva rāvā miecētas sarkanas ādas zābakos, bet nekad nav bijuši haji", kur a* - nolieguma partikula.
Ahajavu apmetnes atradās Etiopijā, Arābu pussalā, divās vietās abpus Nīlas upes grīvai, Tunisijas zemes ragā, Feniķijā, Kipras, Rodosas un Lezbas salās Vidusjūras iekšējā ezerā, Dārdaneļu jūras šaurumā blakus pelasgu Kerkiras ķēniņienes Eiropas pilsētvalstij, vietā, kur tagad atrodas Stambulas pilsēta, Kuras upes deltas apvidū Hirkānijas jūrā, Dujdaurēs (Krimas) dienvidu zemesragā, Adrijas jūras basenina Korfu un Salbas salās, Tesālijas jūras piekrastes klintīs, Jonijas jūras Maltas salā un Apenīnu pussalas Mesinas šaurumā starp Apenīnu pussalas dienvidu galu un Sicīlijas salu, kur tad arī radās pazīstamā šaurā vieta Scilla un Haribda - divas klintis, kuras it kā pievelkot jūrniekus, nogalinot, aplaupot kuģus, bet virs klintīm esot bijušas brīnumainas pilis ar visiem iespējamiem pasaules labumiem. Viņi apmetās arī Vidusjūras ārēja ezera Korsikas un Formenteras salās, Gibraltāra jūras šauruma Eiropas novadā, uz kuru tika aizvesta pelasgu ķēniņiene Eiropa, kas atdeva savu vārdu Eiropas kontinentam, un citās vietās. Kaut gan pirātu bandu kodolu sastādīja Mentas cilvēki, tie visi nebija tikai ahajavi - tas bija etniski raibs kolektīvs, kuru izveidoja gan pelašti, gan neīstie etiopi, gan karieši, gan amorieši, gan arī luki, šardeni, arieši, pat haji un daudzu Āzijas nākamo tautu, arābu un asīriešu senči, kas bija nokļuvuši vai nu verdzība un izbēguši, pieteikušies algotņos, bet pēc kara bija spiesti bēgt, lai nekļūtu par vergiem. Viņi vairs nebija vieni, jo tiem jau bija savas ģimenes, kas ilgojās pēc paliekamas vietas un jaunas tēvzemes (no M.Zonenbergas pierakstiem).
Par Korsikas korsāriem, kam bija divi lieli cietokšņi Ajača un Karžēza, savas tirdzniecības faktorijas, aitu fermas, zemkopības kopienas, būtu sakāms arī kāds labs vārds. Viņi tātad bija pārtraukuši laupīšanu, bet galvenie ienākumi nāca no starpniecības alvas pārvadāšanā no Zaļajām salām un bronzas tirdzniecībā. Viņus sāka saukt par saliešiem, kuru vārds bija pazīstams Pelasgijā, Feniķijā un Ēģiptē. Taču viņus padzina ettruski. Padzīti no Korsikas, tie apmetās vietā, kur tagad ir Marseļas pilsēta. Tā viņi kļuva pazīstami saviem ātrajiem, zirgu divjūga vienasu ratiem, kurus sauca par ripulāriem un kuriem bija ar bronzu apkalti piecu spieķu riteņi. Tādējādi salieši izrādījās šādu ratu izgudrotāji.
Viena daļa saliešu pārcēlās uz Reinas iztekas apvidu un Alemana vadībā nodibināja savu cilti, kura vēlāk, darbodamās romiešu teitu metēju leģionā, ieguva teitoņu vārdu. Kāda cita grupa pa Ronas upi devās uz augšu un nonāca Normandijā, kur, izkrāpuši krastā, drāzās savos ripulāros kur acis rāda un nogalināja katru, kas pagadījās ceļā. Tā viņi ieguva ripulāru vārdu. Taču tika ātri savaldīti, nogalinot vadoņus. Ripulāri daļēji asimilējās Rieteņa gala ciltīs, galvenokārt andībos, bet pārpalikums atrada patvērumu kaut kur Reinas upes vidusteces apvidū, kur Franka vadībā apvienojās ciltī. Šo vadoņu pēcnācēji attiecīgi tika dēvēti gan par frankiem, gan teitoņiem, gan arī par alemaniem. Taču tas jau ir stāsts par Romas impērijas laikiem.
Zeva bandas locekļu pēcnācēju vadoņiem bija nejaukas iesaukas, kā, piemēram, Pēlops “Nejaukais Lops”, kas bija iekundzējies kaut kur Pēloponēsas piekrastē, Spārkhokos jeb ”Plikpauris”, kas bāzi ierīkoja Kalhidas zemes ragā, kādā no sauszemes nepieejamā vietā, Odrijāks Albāni Mrta jeb “Sirmais nāves eņģelis”, kas ar savu bandu un ģimenēm apmetās kādā Adrijas jūras Drinas līča nelielā salā starp Drinas un Mātas upju grīvām (Illīrijā, tagad Albānijā), “Sirmgalvis” – Kaspijas jūras Kuras upes deltas apvidū Alānijas teritorijā, “Gaudenais” atrada labu slēpni Maltas arhipelāga Gaudešas salas dienvidu līča kādā 161 m augstā klinšu kraujā, no kuras saulainā dienā bija pārredzams jūras ceļš līdz pat Tunisijas zemes ragam, bet pati osta bija apslēpta starp klintīm, kur tagad ir Imdžras osta (Maltas salas bija sīkuļu un sīkānu īpašums), “Bļauris” - Baleāru Ivisas salā, kur tagad ir Ivisas ostas pilsēta (Ibērija), un “Dižais jaunavu slepkava”, kas tika padzīts no “Elles suņa līķa” bandas tāpēc, ka slepus iebruka Mikēnu valsts Kirkas pavalstī, aplaupīja tempļus un nolaupīja Kirkas ķēniņieni Eiropu, kā dēļ izcēlās karš, kas apdraudēja “Arga līķa” Bospora pilsētvalstiņu. Viņš apmetās jau pieminētajā Gibraltāra zemes raga galā, klinšu aizas cietoksnī, kur vēl tagad zemes ragu sauc Eiropas vārdā. No šiem cietokšņiem ahajavi pastāvīgi apdraudēja tirdzniecības kuģus un baltu cilšu zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, jo viņu vienīgais iztikas avots bija laupīšana un salaupītās mantas maiņas tirdzniecība tuvos un tālos novados, pārvietojoties kuģos pa upēm.
Tirdzniecības darījumi nenotika bez tirdzniecības partneru, kaimiņu kopienu aplaupīšanas un cilvēku medībām, lai iegūtu vergus. Tā tas turpinājās ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem vēl divi simti gadu līdz Santorinas katastrofai, kad sākās atklāti uzbrukumi pelasgiem. Taču vēl pirms Santorinas katastrofas dažas ahajavu bandas iesāka meklēt paliekamas vietas Pelasgijā ar visai izsmalcinātām, viltīgām metodēm. Par dažiem pirmajiem ahajavu iebrukumiem Pelasgijā pirms Trojas kara ir saglabājušies interesanti apraksti, kas mums atklāj vardarbības metodes, starp kurām bija arī genocīds. Tātad genocīdam bija dziļas vēsturiskas saknes. Vēlāk šīs metodes atkārtoja romieši, hitlerieši, staļinieši, kā arī aizvēsturē slovēņu un poļu kņazi, kas nāca no Bizantijas sklavēniem jeb militārajiem vergiem ar visām militārisma tieksmēm, kas ieaug etnosā, ko tā senie vadoņi sev vardarbīgi rada.